07:46 pm
Es nesūdzos... Es ne par ko nesūdzos... Un, ja tā labi padomā, nav jau arī par ko sūdzēties... Izņemot manus hren zin kur aizķērušos zābakus... Bet tas jau ir cits stāsts...
Vakar gribēju rakstīt par vīrieti sevī... Par to dīvaino vīrieša sajūtu... Bet tas bija vakar... Un to tad es uzrakstīšu tad, kad atkal būs tā sajūta...
Šodiena bija jocīga diena... Un vēl joprojām ir... Es šodien jūtos ļoti sieviete... Nu pat ļoti... Tik ļoti, ka jau ir par daudz ļoti... Man pat šķiet, ka es zinu arī iemeslu... Jau otro nakti man aiz sienas ir vīrietis... Vīrietis vārda vistiešākajā nozīmē... Pēc vairāk ka trīs mēnešu gejiskas un vīrietīgi neiekārojamas kompānijas, šis vīrietis tiešām ir vīrietis... Viņš mani tracina... Vienkārši padara traku... Traku pēc viņa... Skatos uz viņa džinsās iespīlēto pēcpusi, platajiem pleciem, muskuļotajām rokām (ne par daudz, jo vispār viņš ir ļoti kalsns), tumšiem matiņiem klāto ķermeni (oi, to viņam ir visur, rokas, kājas, vēders - it īpaši..) un degu elles liesmās... Jau tad degu, pirms viņš aizbrauca... Un tagad degu atkal... Un degšu līdz 12. oktobrim... Jo tad viņš pārvāksies...
Man nebūt nav iebildumu pret pastāvīgo iemītnieku kompāniju... Es mīlu gejus... Viņi ir mana lielā mīlestība... Bet viņi ir arī tie, kas manī pamodina vīrieti... Vēlmi būt vīrietim... Un sajutu - Es=Vīrietis... Bet...
Šodien ir Es=Sieviete... Bet noteikumus pārkāpt nedrīkst... Hantera pirmais un lielākais likums - nekad nemedīt savas teritorijas tuvumā... Ar to es domāju - savu mitekli, darba vietu vai jebkuru citu lokalizācija vietu, kurā medīšana var izraisīt bīstamas un neatgriezeniskas sekas...