Šajās dienās tā sauktajā publiskajā telpā esmu dzirdējusi trīs atvainošanās - divas no krieviem, par to, ka citi krievi uzvedas kā nu viņai tur uzvedas - auro pie Uzvaras pieminekļa un neatzīst nekādu okupāciju; trešā bija no jauktā ģimenē dzimuša latvieša, kura tēvs sadarbojies ar VDK un bijis līdzdalīgs padomju represijās. Vai es jūtos labāk? Ne ta nu tā ka labāk, bet, ka beidzot šie topiki sāk kustēties arī zem šāda, "jā, tā bija, sorry" diskursa - tā kā vieglāk. Pat ne par to, ka man (a kas ta man - man nekas!) vai, drīzāk jau - maniem senčiem, kāds atvainojas, bet ka runa par šo visu atkal neatskan no upuru nometnes puses.