Slimnīcas ritmi, māsiņu sarunas par kādu suni, kas nevienam nav vajadzīgs, strīpotie logi, aiz kuriem šūpojas saburzītas priedes. Laternu gaismas strēles uz nenosakāmas krāsas sienām. Tas viss, kaut kur sagulsnējies no šī salūzušā laika. Vēl var gribēt mieru. Vēl var gribēt izvairīšanos no mākslīgiem plānojumiem.
Tikmēr nagi ataug nenogriežami. Tikmēr mašīna nedarbināta stāv pagalmā, kuru tik viegli nesasniegt. Tikmēr kartupeļi... kartupeļi... kas tos noraks...