klasika

Tikko nakts man piedāvāja izvēlēties mirt, lai piepildītu sapni, vai palikt ieslodzītai kaut kādā mistiskajā dimensijā, kur nēģeri repojot nelamājas un visi citi arī bija ieslodzīti, lai izdarītu šo piespiedu izvēli, lielā, pēc stila līdzīgā padomju laika arhitektūras tipa ēkā, kas pieslēdzās garai, garai, nu ļoti garai ielai. Piedevām mirt varēja tikai vienā veidā, proti, nolecot no ceturtā vai piektā stāva uz krāsainiem autobusiņiem, kas braukā pa garo ielu. Varbūt tas ir tieši tas, kas ar mani notiek arī pa dienu, un man ir jāizvēlas. Es izvēlējos dzīvot, nevis piepildīt savu sapni, uzlecot uz krāsaina autobusiņa ar visādiem ķinķēziņiem un atdodot galus. Redzēsim, kā būs dzīvē.