Kad man ir jāatiet no filmas par mūziku vai jāiet prom no koncerta, vai kad es aizveru acis un apstājos meža vidū, man ir pastiprinātas sinestēzijas lēkme. Paskat, cik zinātniski.
Man šī sinestēzija visvairāk ietekmē tieši taustes un vēl kaut kādu vibrācijas izjūtu, nu toč kā zivij sānu līniju. Es fiziski taustāmi jūtu vēja krāsu un priežu šalkoņas smaržu.
Mani sāk mākt stipras aizdomas, ka tieši šī sinestēzija ir pamatā visām manām citām dīvainībām nevis tā ir kaut kas jauns ar ko palepoties. Man šķiet, ka es esmu kļuvusi bipolāra tieši tāpēc, ka netieku sakarīgi galā ar savas sinestēzijas raisītajām izjūtām. Tās ir tik attālas no visa, ko cilvēki dzīvē apraksta, ka mani senāk biedēja un radīja sajūtu, ka esmu pilnīgi vājprātīga, un, tā dzīvojot, nesaprotot, ar ko es tieši esmu citādāka, nav brīnums, ka man ir attīstījušies visādi traucējumi.