| Aplenkuma psiholoģija |
[Mar. 7th, 2010|12:17 am] |
Nē, es neesmu mazohists. Man patīk siltas kājas, pilns vēders un ērts spilvens tieši tik ļoti, lai es pats sevi varētu pieskaitīt pie komforta mīļotājiem, kaut arī liela deva ikdienā lietojamās pacietības ļauj šo elementu trūkumu kaut kā nebūt pieciest. Taču es klaji melotu, ja apgalvotu, ka kāda daļa no manis nealkst sajust nejēdzīgi atsalušos pirkstu galus, apsarmojušus vaigus, slapju muguru, sāpīgas ledainā gaisa ieelpas un to briesmīgo bezcerības sajūtu, kad apjēdz, ka aukstums atkal ir pārspējis tevi viltībā un pamanījies palavīties zem tavu drēbju kārtām, neatkarīgi no tā, vai tu esi satuntulējies kā sīpols vai ne. Nevarētu teikt, ka šie neērtību pilnie apstākļi mani ikdienas vilinātu, taču es jūtos tāds kā nomākts un sanīcis, ja kādu laiku neesmu pavazājies apkārt ar sasodīti ledainu miglu pildītā pavasara naktī [tādā, kā šī, piemēram]. Jāatzīst, varu pateikties tiem ļaudīm, kuri pirms neskaitāmiem gadiem pameta sīku, raudošu kucēnu vēsā un vientuļā kāpņutelpā, jo, tieši pateicoties viņiem man šobrīd ir suns. Suns itin bieži nozīmē nepieciešamību "pavazāties apkārt".
Diks ir spilgts dzīves pierādījums tam, ka saistība starp personību un vārdu nav novērojama [vārdu dzīvniekam izvēlējās mana vecmāmiņa, kurai dzimumorgānu nosaukumi angļu valodā, atšķirībā no pankūku cepšanas, nav stiprā puse, bet es tā arī nekad neesmu saņēmies viņai pastāstīt par šī četrburtu virknējuma nozīmi svešvalodās], vidējā auguma zeltainais retrīvers ir vairāk vai mazāk lādzīgs un nejūt īpašu nepatiku ne pret vienu, izņemot bērnus... un citus suņus. Pirmā mana mīluļa nepatikas kategorija man lielas galvassāpes nesagādā un arīdzan nesagādās, kamēr vien neatgriezīšos mājās no kāpostu lauka/stārķu ligzdotavas ar lielu pītu grozu rokās, kurā ieklāto plīša sedziņu murskulī rēgosies kliedzoša, rozā sejiņa, kas drīz vien sāks mani saukt par "tēti!", savukārt ar Dika neiecietību pret sugasbrāļiem es saskaros visai bieži. Nekad neesmu izpratis šo suņa psiholoģijas niansi, kas tieši viņam sirmā vecumā liek meklēt kašķi ar acīmredzami augumā lielākiem, jaunākiem un fiziski spēcīgākiem pretiniekiem. Šķiet, pārliecība par saviem spēkiem un respekta trūkums. Droši vien, ka es par to īpaši nesūdzētos, ja joprojām dzīvotu pilsētas centrā un katrs pretimnākošais četrkājis vilktu saitē savu fizionomiski allaž mazliet līdzīgo saimnieku - saites padara suņu kautiņus praktiski neiespējamus - taču šeit, lauku vidū, kur klaiņojoši suņi siro apkārt kā somāļi Sarkanajā jūrā, teju vai ik vakaru man nākās saskarties ar kaut kāda veida suņu attiecību skaidrošanu, ar ko parasti es cenšos tikt galā, pirms abi ķildnieki ir paspējuši sevi vai otru savainot. Preventīvās metodes ir visiedarbīgākās, starp citu.
Apkārtne ir neizsakāmi ļoti tumšāka, kad sniega mākoņi ir izklīduši, atstājot vietu tumšajā, augstajā velvē auksti mirdzošam Orionam. Man nebija ne jausmas, vai mēness vēl nebija uzlēcis, jau bija norietējis, bija tukša fāze vai arī martā pēkšņi kļūst neredzams - lielā pavadoņa paradumos es esmu visai liels dunduks [kādreiz gan mīļuprāt to apgūtu]. Apkārtni izgaismoja vien no apkāresošo māju logiem nākošie retie gaismas plankumi un mana pie pieres piestiprinātā kalnrača spuldze. Es zinu, ka es iespējams izskatos visai debīli, staigājot apkārt ar spuldzi pieres vidū, taču es tik un tā satieku vienīgi suņus [kuru viedokli par "hei, kā man izskatās spuldze?" es vēl nekad neesmu prasījis], es īpaši nesatraucos. Un, jā, tādās naktīs kā šī, bez spuldzes ir ellīgi tumšs.
Regulāro vakara pastaigu/suņu kautiņu laikā esmu ievērojis punktus pastaigu maršrutā, no kuriem man būtu vēlams turēties pa gabalu, ko arī paklausīgi darīju, kā arī biju sācis ievērot un atpazīt suņu daudzumu manu kaimiņu mājās, pie sevis domāju, ka drīz sākšu atpazīt arī viņu balsis. Reketiera Slavika vācu aitu suņa dobjais "Vuf" un nedaudz tālāk mītošā žurkveidīgā suņa "Kvek" manām ausīm bija kā sen zināma roka balāde, kurai, aizverot acis, varētu dziedāt līdz, tādēļ manu uzmanību piesaistīja balādes vidusdaļā absolūti neiederīgs akords. Biju vairāk kā pilnīgi pārliecināts, ka mājā, kurai tobrīd gāju garām, suņa nav, taču caur dēļu žogu saskatāmā iespaidīgā stāva aprises un basa bungai līdzīgie, simtdecibellīgie rējieni vēstīja ko citu. "Nu un, viņš ir aiz žoga!", savā nodabā nodomāju un mierīgu soli turpināju savu iesākto virzību. Aiz žoga esošais dobjrējējs laikam ļoti vēlējās uzzināt, kas tieši staigā gar viņa māju, tamdēļ paslējās pakaļķepās, atbalstīdams priekšķepas pret žoga augšu, un tikai ar skatu sekundes ilgumā uz šo ainu man pilnībā pietika, lai es saprastu, ka nu, lūk, ir ļoti ļoti lieli sūdi.
Pirmkārt, es nezinu, vai tas vispār bija suns. Jā, viņš rēja, viņam bija ķepas [četras], aste, galva ar visiem pričindāļiem un suņveidīga kustību koordinācija, taču pēc izmēriem viņš vairāk līdzinājās pusaugu teļam. Es nejokoju, tas pilnīgi noteikti bija suņu lieluma konkursu daudzkārtējs un nepārspēts čempions, lielākais suns, kādu es savā mūžā esmu redzējis. Stāvēdams uz abām pakaļkājām, masīvo galvu pret mani pagriezis, milzu ilkņiem zibot nepārtrauktā rejā, baltais dzīvnieks vairāk līdzinājās leduslācim, jā, varētu teikt, ka arī pēc izmēriem. Otrkārt, es nezinu, ar kuru galu pie velna domāja leduslāča saimnieks, iegādājot sev tādu gigantu, ja viņa mājas dēļu žodziņš ir tāds, kuram pat bērns bez lielām problēmām spētu pārlēkt, taču pagalmā mīt, jā, faking Cerbers!
Kamēr nākamos pāris mirkļus es pavadīju, cerot, ka šis ir sapnis un es tūlīt, sviedriem noplūdis sēdus pietrausīšos savā gultā, nošūpošu galvu, izberzēšu acis un, kaut ko neapmierināti ņurdot, aiziešu pēc glāzes ūdens, baltais nezvērs ar vieglu lecienu tika pāri smieklīgajam norobežojumam. Neba nu lai dotos pavēlā piknikā, nē, atņirdzot zobus lācis uzsāka riksi retrīvera virzienā. Es taisni vai nobrīnījos par Dika drosmi - situācijas analogs varētu būt tāds, ka man, dūres vicinot, pretī skrietu saniknots Maiks Taisons, domāju, es izturētos ievērojami mazāk cienīgi, taču večuks ar savu ķermeņa valodu skaidri pauda "panāc šurp un es tev parādīšu, kur vēži ziemo!". Mani centieni jebkā aizkavēt tuvojošās nepatikšanas izrādījās veltīgi un Cerbers kā ātrvilciens notrieca savu pretinieku, pats aizkūleņojot kopā ar to, saķērušies neizprotamā kamolā. Ar veiksmīgi notēmētu zābaka spērienu man kaut kā izdevās balto milzeni atvirzīt pāris soļus nostāk, bet varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka iespert tam sasodītajam lācim bija apmēram tas pats, kas iespert klintsbluķim - ellīgi ciets, ellīgi smags un praktiski neizkustināms.
Turpmākais situācijas risinājums manā acu priekšā pazibēja kā palēnināti attēlotie kauju skati no kara filmām. Lielais augums lēnām cēlās ķepās, augšlūpu atvilcis, atklājot ideāla izskata ilkņu rindu, no viņa karstās elpas plūda garaiņi, iespējams, viņš rūca, taču mana dzirde bija mani pametusi, un es varēju apzvērēt, ka viņa acis spīdēja. Nē, ne koši sarkanas, kā es to būtu gaidījis no regulāras šausmu filmu skatīšanas, nē, drīzāk ar balti dzeltenu, aukstu gaismu. Katrā ziņā man nebija dikti jālauza galva, lai saprastu, kas tagad notiks. Aizbēgt nebija iespējams. Aizstāvēties nebija ar ko. Manu suni apēdīs, pēc tam apēdīs mani. Diezgan nejēdzīgi - allaž biju uzskatījis sevi par tādu kā dzīvnieku draugu, tamdēļ doma par to, ka aukstā ziemas naktī mani līdz nāvei saplosīs suņveidīgs teļš, nešķita pārāk vilinoša. Turklāt, no savā dzīvē veicamajiem dižajiem darbiem es vēl neesmu paveicis teju neko! Bet nu - beigas ir beigas, vismaz mēģināšu tās sagaidīt cienīgi un šķita, ka Diks domā līdzīgi.
Nezinu, cik reizes dzīvē esmu saskāries ar situāciju, kurā atbilde ir ilgstoši peldējusi manu acu priekšā, taču esmu tai ļāvis izslīdēt vēl un vēlreiz, līdz tā ielec man sejā kā traks maija zaķis un ausīs ieskanās kaut kas līdzīgs attālai gonga skaņai; tā lūk skan manas labākās idejas - kā attāls gongs. Nezvēra acis patiesi spīdēja, spīdēja arī apkārtne ne tikai ap viņu, bet itin viss, kas iekļāvās manā redzeslokā. No kreisā sāna pa ceļu tuvojās mašīna, tumšā volvo dzeltenīgās gaismas staru kūļi uz brīdi apstulbināja manu tābrīžā pretinieku, viņš pat paspēra kādu solīti atpakaļ, lai volvo varētu izbraut starp mums, taču auto vadītājs, vairoties no kāda sabraukšanas, samazināja ātrumu gandrīz līdz nullei.
Ar savām spējām izdomāt risinājumus krīzes situācijās es nekad neesmu īpaši lepojies, galvenokārt tamdēļ, ka nav bijusi iespēja tās pārbaudīt. Iespējams, tomēr neesmu zemē metams, taču es pilnīgi noteikti negribu zināt, ko šonakt sapņos redz abi auto aizmugurē sēdošie pirmklasnieku vecuma puikas, kuru braucienu mājup ar tēti un mammu vēlu vakarā izkrāšņoja nekurienes vidū viņiem blakus pēkšņi iekāpjošs mistisks kalnracis ar zeltainu retrīveru klēpī, kamēr aši aizcirstajās auto durvīs ar galvu pa priekšu ieleca liela auguma kaut_kas. Iespējams, šis būs stāsts, kuru stāstīšu saviem mazbērniem.
Mašīnā iestājās kapa klusums, man bija pievērsti 4 manāmi šokētu acu pāri, kuri visi kā viens vēstīja "kas tu pie velna esi un ko tu dari mūsu mašīnā?!".
"Labvakar!", es ierunājos, pūlēdamies skanēt pēc iespējas laipnāk, "man ir neliela problēma gadījusies", īsumā atstāstīju notikušo, kaut mazliet traucēja ārpus mašīnas skanošie dobji zemie rējieni.
Laipnā, patīkamā ģimenīte mani aizveda mājup. Diks ar niknu skatienu caur logu kādu laiku pavadīja līdzi ļepatojošo naidnieku.
Ja nu gadījumā jūs šo lasat, tad es joprojām neesmu izdomājis, kā jums pateikties. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}