Viena agrīna Versija 0.5 (20.01.08)

Īsumā atstāsts.

braucot no Bīriņiem daži labi diemžēl nebija pilnīgā tepiķī.
bet, ja būtu, mēs pusceļā izģērbtu pliku un atstātu jožam pa haiveju mūsu sarkanās sporta haizivs aizmugurējo uguņu sarkanajā starojumā.
protams, tikai tik ilgi, kamēr uzkluptu no mežonīgās šosejas izdzimušās ķirzakas un tevi aprītu.

turp mēs braucām uz 1.4 - viss, ko haizivs varēja izspiest no iekšām.
mēs bijām pamatoti nobijušies, ka Jēzus naktī klaiņos pa haiveju un varētu nostopēt mūs uz vējstikla...

bailes bija pamatotas.
es teicu "UN", kad braucām atpakļ.
un tad iekliedzos:
"Bremzē! Jēzus uz haiveja!!!"
Y. iemeta mēmajā režimā līdz grīdai.
aizmugurējā sēdeklī esošās vibrācijas radīja paniku...
"Tikai mieru." - es teicu, pagriezis galvu uz aizmugurē sēdošajiem ar saspringtu sejas izteiksmi.
"Tas bija tikai Jēzus, kas uz ceļiem līda pa haiveju. Labi, ka paspēja laikā parāpot nostīm, citādi mums viņu neizglābt..."

Stāsts - par 5 mazajiem bandītiem mūsu verandā un atjautīgo veida, kā viņu nešpetnie nodomi tika atmaskoti un veikta ieroču konfiskācija - gan laikam jāatstāj vēlākam laikam...