mācos uzraksīt to ko domāju un jūtu...
Posted on 2008.08.18 at 22:44
Vakar satikos ar bērnības draudzeni. Runājāmies par viskautko, un nonācām pie secinājuma, ka katrs no mums no dzīves cenšas aizbēgt savādāk... Nu tas ir grūti izskaidrojams par to aizbēgšanu, bet ganjau vel kāds nejau tikai mēs ir pieķēris sevi daram kautko, tikai lai nebūtu jādara kautkas cits, jārisina problēmas, jāmaina dzīves uztvere... Bet kā nu kuram tas izdodas, citam labāk citam sliktāk. Viņa atradusi labu darbu, apmeklē franču valodas kursus...un vel viskautko. Bet es cenšos visas nebūšanas aizmirst skrienot uz visādiem pasākumiem, nestrādājot, un dzerot alu vakaros pie datora. Varbūt ļoti paškritiski skan, bet maigāk un pareizāk izteikties nav iedvesmas.
Vakar skatījos seriālu. Vecās labās "Bīstamās mājsaimnieces"...Bij tur viena situācija, kas lika aizdomāties par šo un to. Tur viena baigi skaitā sieviete, kurai ir biezais vīrs ielaidusies mīlas dēkā ar dārznieku, kas protams ir jaunāks par viņu. Un puisis viņai saka, ka varbūt vajadzētu uz brīdi pārtraukt attiecības, jo viņas vīrs sācis ķautko nojaust...Bet ko dara viņa, pieaugusi un situēta sieviete... Viņa lūdzas, lai viņš nepārtrauc ar viņu tikties, saka ka ir viņai vajadzīgs un tā tālāk...
Un lūk kādas pārdomas:
Man vienmēr licies, ka lūgt maigumu un mīlestības izpausmes no otra man ir pazemojoši, nu nezinu kas pie tā ir vainīgs...laikam kautkāds lepnums un aizspriedumi. Un nu es sapratu to, ka var lūgt arī mīlestību un uzmanību, ja tas liek man jausties labāk. To nedarīt taču ir tik pat muļķīgi, kā nevilkt jaunas un skaistas drēbes baidoties izskatīties labi, un justies laimīgai. Tā pat kā nepelnīt naudu baidoties no tā, ka sevis ziedošana darbā man liks justies labāk un tikt dzīvē uz priekšu.
Tā taču tas ir, ka mums katram ir tiesības būt laimīgiem un justies labi, un lai to panāktu ir jāpieliek zināmas pūles...un kāpēc tad tā nevarētu būt arī uzmanības izrādīšana otram, vēloties saņemt to arī atpakaļ...?
Vakar skatījos seriālu. Vecās labās "Bīstamās mājsaimnieces"...Bij tur viena situācija, kas lika aizdomāties par šo un to. Tur viena baigi skaitā sieviete, kurai ir biezais vīrs ielaidusies mīlas dēkā ar dārznieku, kas protams ir jaunāks par viņu. Un puisis viņai saka, ka varbūt vajadzētu uz brīdi pārtraukt attiecības, jo viņas vīrs sācis ķautko nojaust...Bet ko dara viņa, pieaugusi un situēta sieviete... Viņa lūdzas, lai viņš nepārtrauc ar viņu tikties, saka ka ir viņai vajadzīgs un tā tālāk...
Un lūk kādas pārdomas:
Man vienmēr licies, ka lūgt maigumu un mīlestības izpausmes no otra man ir pazemojoši, nu nezinu kas pie tā ir vainīgs...laikam kautkāds lepnums un aizspriedumi. Un nu es sapratu to, ka var lūgt arī mīlestību un uzmanību, ja tas liek man jausties labāk. To nedarīt taču ir tik pat muļķīgi, kā nevilkt jaunas un skaistas drēbes baidoties izskatīties labi, un justies laimīgai. Tā pat kā nepelnīt naudu baidoties no tā, ka sevis ziedošana darbā man liks justies labāk un tikt dzīvē uz priekšu.
Tā taču tas ir, ka mums katram ir tiesības būt laimīgiem un justies labi, un lai to panāktu ir jāpieliek zināmas pūles...un kāpēc tad tā nevarētu būt arī uzmanības izrādīšana otram, vēloties saņemt to arī atpakaļ...?