Tomēr nesen pieķēru sevi pie domas, ka sāku pieķerties arī Rīgai. Nu jau ar patiku ieelpoju dzestro rīta gaisu, no rīta ejot uz darbu un pētot pārmaiņas desmit tuvējā parka kokos. Kad tālumā aizbrauc tramvajs vai vilciens, vispār sajūtos kā bērnībā lasītajās 50.gadu grāmatās par padomju nākotnes pilsētām. Sarkandaugava tagad izskatās pēc sakoptas, tomēr savdabīgas mazpilsētas. Kopš atklāju minipludmali (smilšu strēle 10 metru garumā pie naftas pārstrādes rūpnīcas Daugavas krastā) pret apkārtni vairs nav īpašu iebildumu. Sīka pasaule palīdz koncentrēties un trenē spēju pamanīt detaļas. Tāpēc priekšpēdējā tripā nospriedu, ka mūža pēdējās dienas labprāt pavadītu, vērojot vienu vienīgu celmu.
Centrā ir smagāk. No attāluma - piemēram, Daugavas otras puses - vēlu vakarā patīkami vērot trīcošās gaismas un miglainās ēku kontūras. Bet šaurās, tumšās Vecrīgas ielas joprojām uzdzen paranoju, un industriālā pelēcība un industriālais gaiss, un industriālā ainava tuvplānā ir sasodīti nomācoša.
Tāpēc mani nedaudz biedē doma, ka, ieskatoties nedaudz dziļāk, arī savā nostūrī atradīšu krietni neglītāko pilsētas sejas daļu: netīrību, noziedzību, nabadzību. Citus cilvēkus, galu galā. Varbūt ir vērts pievērt acis uz to. Varbūt jāsaņem drosme un izslietu muguru jāieiet arī tajā. Nezinu. Visu mūžu esmu nodzīvojis savā prātā uzbūvētajā pasaulē un būtībā puslīdz pazīstu tikai to. Nezinu, cik lielā mērā to iespējams attiecināt uz visu pārējo. Bet pagaidām tomēr izbaudīšu skaistumu. Pagaidām vienalga, ka tas varbūt ir tikai šķietams.