Mani šodienas podvigi.

Šodien laikam uzvedos kā dura, nezinu, man jau bija vienalga, bet nu iekāpu svešā mašīnā un gaidīju, ka šoferis sāks braukt. Zināju, ka viņš jau kavē kaut kādu lietišķu tikšanos un ka viņam vēl 200km priekšā. Bet man vajadzēja bakstīt savus pirktus tur, kur nevajag. Galu galā es nospiedu mašīnā kaut kādu pogu, kad motors jau bija iedarbināts. Šoferis aizrādīja, ka to pogu nedrīkst spaidīt, kad motors ieslēgts, vienreiz viņam tā nobloķējās mašīna. Ar lielu sapratni sacīju, ka tagad zināšu, ka konkrētai pogai skarties klāt nedrīkst.

Sākām braukt un pēc minūtes mašīna apstājās ielas vidū, vienkārši uzkārās - drošības sistēma nokodējās. Šoferis ārēji ļoti mierīgs, iekšēji sabeigtiem nerviem sāka aktīvi zvanīties servisa puišiem. Visiem pēc kārtas atslēgti telefoni. Es pilnīgā mierā vēroju ziņkārīgos garāmgājējus un nejutos vainīga. Par pogu varēja mani pabrīdināt arī iepriekš.

Cilvēks, kurš atmetis smēķēšanu, aizskrēja pēc cigaretēm. Atnāca atpakaļ. Izdevās kādu sazvanīt, tas kāds lika pārzvanīt pēc minūtēm divdesmit. Minūtes divdesmit vilkās lēni. Man sāka salt kājas. Precīzi pēc 20 minūtēm sarunā noskaidrojās, ka servisa darbinieks ir citu mašīnas modeļu speciālists un mūsējās atkodēšanu neko nezina.

Tika sazvanīts vēl kāds. Atkal lūgums pārzvanīt pēc 20 minūtēm, tas acīmredzot, ir mašīnu servisu informācijas iegūšanas ātruma standarts. Joprojām pilnīgā mierā nojautu, ka šoreiz viss izdosies. Tā arī bija. Nu re, nepagāja ne divas stundas, kā mašīna atkal kustējās.

Pats jaukākais gan tomēr bija, ka man nekas netika pārmests, nekas aizrādīts, dusmas, iespējams, palika paslēptas dziļi iekšā. Tiesa, man gan tik piekodināts nekādas podziņas vairs neaiztikt.