| Dzīves prastības |
[17. Feb 2009|10:22] |
Pārsteigumiem pilnā nedēļas nogale. Kārtējā pārmērīgā alkhola lietošana un svētdienas pamošanās no griezīga telefona zvana. Tas ir vienkārši nepatīkami, bet, kad tu ieraugi, ka tev uz krūtīm ir sievietes roka - tas ir vienkārši ļauni, jo gulēt es aizgāju viens. Nē, nu labi. Atbildēju uz telefona zvanu. Pamodās viņa un pieglaudās man pie krūtīm kā maza, pašapmierināta kaķenīte.
Tā bija viena no nepatīkamākajām situācijām, kādās esmu nokļuvis. Patiesībā tā turpinas, jo mīlestība (viņas gadījumā) nerūs.
Sievietes ar saviem trikiem ir vienkārši kaitinošas. Pietiek tikai satikties vienā ballītē, un tev atkal neliek mieru.
Tik daudz sniega... bet šodien vairs nesnieg, jo gaiss ir gaišs. Saule... nebiju pamanījis, ka saulainu dienu nav bijis mēnešiem. Skumji? Nomācoši? Nē.
Manā kabinetā kopš štatu samazināšanas ir ekspresso automāts. Dzeru ekspreso gandrīz visu laiku un esmu iedzīvojies galvas sapēs. Tā jau ir ar mani... mums, kad tiekam pie kaut kā, kas piederējis ''augstākam līmenim''. Smiekli nāk. Mierīgi. Pavisam mierīgi. Es dzīvoju un tur nekā nevar padarīt. Esmu kā vientuļa kaķu tante. Darbdienās tupu savā dzīvoklī tumsā, smēķēju un bužinu savus mežoņus. Es vienmēr esmu paticis dzīvniekiem. Varbūt tā nav īsta kaķu tantes vientulība, bet es neesmu tik vecs, lai mani sauktu par onkuli. Mani sauc par ''jaunu vīrieti''.
Dienas un mēneši iet, bet es vēl joprojām eju pa riņķi un neesmu apmeiteņojies. Vai tas man dara raizes? Nē. Tikai pārāk daudzas reizes esmu gājis pa vienu un to pašu apli. Darbs - mājas 5x ''draugu'' dzīvoklis - piedzerties - paģiras - jauns dzīvoklis - klubs - piedzerties - mājas = paģiras. Viss iznāk tādos kā mīnusos, ja paskatas.
Kaut kas jāizdomā. |
|
|
