tethys_

Es nesaprotu, kā pasaule spēj izturēt šo emigrāciju, imigrāciju, pazušanu, attālināšanos... Nevis kaut kādu sociālu, rasistisku vai citu iemeslu dēļ, bet man sirds mirst nost, kad kārtējais cilvēks runā tik viegli, ka pazudīs prom, ar smaidu, it kā tie būtu nieki.
Cik viegli cilvēki Latvijā pamet citus, kas viņus mīl, savas ģimenes, draugus, mīļotos. Attiecības cilvēku starpā vairs nav pilnīgi nekas. Visu nosaka "nedzīvot šo suņa dzīvi", kas tāpat ir labāka kā lielākajai daļai cilvēku, bet pārvākties uz dažām pašām bagātākajām valstīm, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi.
Cik viegli un vienkārši. Mūsdienās nepastāv ne patiesa draudzība, ne ģimenes saites, vai pastāv ļoti reti.
Es tiešām laikam esmu slima ar mīlestību uz cilvēkiem, jo es nesaprotu, katru reizi nesaprotu, kā var pamest tuvākos cilvēkus, arī tālākos, bet tos, kas viņiem pieķērušies, pie tam tādas ziņas pateikt tā starp citu. Es plānoju pārcelties uz pāris gadiem prom un tad gan jau arī tur palikt.
Ha, ha. Tikai man neliekas smieklīgi.
No vienas puses es dzīvoju visbrīvākajā laikmetā, kāds pastāvējis, un es to cienu, pat ļoti, no otras puses - cik ļoti viegli cilvēki šķiras, attālinās, cik maz nozīmē draudzība, cik maz nozīmē ģimene karjerisma un materiālās nodrošinātības labā, lai gan cilvēki Latvijā tāpat dzīvo labāk kā vidēji pasaulē, stipri labāk.
Cik maza vērtība ir cilvēkam kā tādam. Cik viegli ir visu pamest un sākt no sākuma.
No vienas puses - labi, no otras... man cilvēki ir paši svarīgākie. Un es zinu, ka tā, kā viņi ir pazuduši no manas dzīves, tāpat viņi turpinās pazust tik viegli un nepiespiesti, kā pateikt "cikos tu šodien būsi mājās, jo īre šodien jāmaksā?" "A es tagad Vācijā, zini, pārcēlos" (reāls gadījums).
Muļķīgi, bet man liekas, ka pasaule jūk kopā, nekam vairs nav nozīmes, jo es neesmu vientuļa sala.
Es esmu ārprātīga, stulba, iemīlējusies cilvēkos sev apkārt, un tas saplēš manu sirdi miljonos gabaliņu, ko es nekad mūžā vairs nespēšu salasīt.
Jā, es arī esmu egoiste un nevēlos, lai cilvēki iet. Es gribu, lai viņi paliek mūžīgi. Bet viņiem ir savas tiesības izvēlēties. Viņiem tās ir.
Bet ir tik skumji, ka man vienmēr viņi nozīmē tik daudz, bet es - laikam jau neko vai tuvu tam. Garām plīvojoša uguntiņa, mirguļojoša sniegpārsliņa, kas ieskrien acī un iztek no tās jau kā asara.