Negāciju Miskaste

18:39: Bet šobrīd manā ķirbī mācās virsū domāšanas un izvērtēšanas process. Lai cik ļoti dažkārt negribētos sevi noslanīt kā nepaklausīgu bērnu un lai cik ļoti nenomocītu filozofiskie eksistences jautājumi, gribas sist ar kāju pret zemi un teikt-pietiek. Neskatoties uz visu, esmu pelnījusi vairāk. No vienas puses pati vien vainīga, no otras, prāta pastāveja iespēja, ka nekas jau nav zaudēts un viss vel būs, tomēr, ja paskatās ta kritiski, tad vilciens aizgajis un vairs nebūs. Dzīvo tik nost vai velc visam svītru pāri.
Gribas izraut draudzeni cauri ekrānam un tā no sirds izstāstīt savu sāpi. Pietrukst emocijas, kaisles, sajūsmas un ilgas. Varētu jau gudri dirst, ka to visu pats vien var radīt, bet cik ilgi sitīs pa pakaļu tam slinkajam ēzelim, kurš ies savu ierasto gaitu un nekustēs ātrāk kaut dirsā jau rieva izdauzīta. Ar žēlu nopūtu un nostaļģiju atceros patīkamo satraukumu un lēcienu debesīs, kas saņem tieši to pašu pretī. Neziņu, patīkamo intrigu, no kuras pat nelabums uzmācās.
Mēģinu definēt pāris lietas. Vai tagad ta būtu tīrākā gļēvulība un samierināšanās vai tomēr veselais saprāts, kurš nemetas nezināmajā. Man kā parasti trūkst motivācijas,lai viena sāktu un bailes, ka sākot nav jāsaprot, ka beigtam zvirbulim caur dirsu mēginu iepūst dzīvību