| dzīve ir filma,kas notiek ar mums pašiem |
[Nov. 22nd, 2004|11:39 am] |
esmu atpakaļ
*svinīgi sev apsoloties,ka spēšu savu virtuālo "es" apvienot ar mācībām un līdz jaungadam visu uzspēt,lai arī biju domājusi uz brīdi pazust šī iemesla dēļ
*esmu atpakaļ,jo zinu,ka vismaz vienam cilvēkam magnolia bija vajadzīga.viņš ir izlasījis visus manus tekstus,sākot katru rītu ar magnolia's stāstiem.pašlaik viņš domā,ka magnolia's vairs nav.bet tā var padzīvoties vēl līdz jaungadam-tad redzēs
*bet tagad tā ir vajadzīga arī man pašai,lai dzīvotu tālāk,jo:
"Ja es nevarēšu būt kopā ar cilvēku,ko mīlu,es palikšu viena.Un tā nebūt nav tā sliktākā kompānija."
*Dzīvē šobrīd man iet kā skaistā filmā.Un tas notiek ar mani.MANI!!! NU,mazā egoiste,saņemies un atsakies! Manai pirmai mīlestībai ir lauzta sirds,bet es vienmēr būšu nomodā par viņu.tur es neko mainīt nevaru.un es nezinu,kā būs lemts.un tas mazliet biedē.es nezinu,ko Režisors mums sagatavojies un vai varam ko vispār ietekmēt...es pat nezinu,vai satikšu viņu šonedēļ vai pēc gada...varbūt mums būs tās laimīgās beigas un ideālā saldā dzīve ar diviem eņģeļveidīgiem bērniņiem,ar miera ostu un nemiera gariņu,kas līdzsvaros viens otru.varbūt mūsu liktens ir visu mūžu klīst un vienmēr gribēt atgriezties vienam pie otra kā mājās,iegrimt bezgalīgā mierā.un ziniet,mēs tumsā mazliet spīdam un protam lasīt domas,mēs protam paredzēt,kad satiksimies,mēs protam pārsūtīt domas un noskaņojumu no attāluma viens otram.
un,ziniet,ja jūsu mīlestība ir vajadzīga kaut vai tikai vienam cilvēkam uz pasaules-ir vērts ziedot tam visu.tikai kaut kā jāpamanās izdzīvot arī to reālo dzīvi ar pienākumiem,mērķiem,saistībām,dzīvokļa rēķiniem...,dzīvi,kurā nepiederam paši sev. |
| |
