Man ik pa laikam uznāk liels ciniskums un šaubas par manis piekoptā dzīves veida un dzīves uzskatu objektivitāti un pareizību. Es tieši nezinu, kas manī rada šīs šaubas. Iespējams, ka šodien man šo stāvokli izsauca izlasītā grāmata, kurā tika runāts par cilvēka dzīvi, tās nozīmi, tās attīstību. Varbūt tieši tas, ka šajā grāmatā tika attainots tik ilgs laika periods, ka netika pievērsta uzmanība indivīda personiskajai izpausmei, bet liels akcents bija uzlikts uz sabiedrību kopumā un par katra cilvēka lomu tajā. Laikam šādos mirkļos manī aktivizējas “reality check” process, kurā es bezkaislīgi vērtēju sevi kā daļu no sabiedrības (sabiedrība manā izpratnē). Vai mana nostāja pret apkārt valdošo attiekmi ir akceptējama kā vēlme apzinīgi dzīvot vai ir interpretējama kā spītība un izlutinātība, nemēģinot iekļauties “apzinīga cilvēka rāmjos”. Un, lasot šo grāmatu, kurā daudzos gadījumos cilvēku personīgajām vēlmēm tiek pārbraukts pāri, man radās šaubas par savām tiesībām uz dzīvi pēc saviem ieskatiem.
Un mani īpaši satrauca apzināšanās, ka sākotnēji manām nemiera un panikas problēmām tika pieiets bezkaislīgi. Nevienu īpaši neinteresēja mana individuālā pašsajūta. Galvenais uzsvars bija uz to, lai es atgrieztos agrākajā ritmā un spēku atgriezties pie man paredzēto uzdevumu veikšanas.
P.s. Es savas apņemšanās noilguma dēļ nemēdzu atcelt. Šodien pabeidzu lasīt grāmatu (to pašu, kuras iespaidā radās mans raksts), kuru biju iesācis lasīt pirms pusotra gada. Es gan to nelasīju regulāri, bet ar lieliem laika pārtraukiem, no kuriem lielākais bija 10 mēnešus garš. Bet zīmīgi ir tas, ka, lai arī pašu grāmatu ilgu laiku nelasīju, es sev šad un tad atgādināju par nepabeigto procesu, jo, kad meklēju kādu interesantu filmu, ko noskatīties, es visu šo laiku apzināti izlaidu vienu filmu. Es apzināti izvēlējos neskatīties šo filmu, jo tā bija veidota, balstoties uz to pašu grāmatu, kuru "lasīju" pēdējos mēnešus. Un šodien es to grāmatu beidzot izlasīju, divās dienās izlasot atlikušās divas trešdaļas. :D
Nav jau nekāds lielais sasniegums, bet man ir patīkami apzināties, ka, pirmkārt, manī ir spēja turēties pretī impulsīviem kārdinājumiem, un otrkārt, iespēju robežās es spēju saglabāt savu fokusu uz savām pagātnes apņemšanām. Šodien izbaudīšu filmu. :)
Un mani īpaši satrauca apzināšanās, ka sākotnēji manām nemiera un panikas problēmām tika pieiets bezkaislīgi. Nevienu īpaši neinteresēja mana individuālā pašsajūta. Galvenais uzsvars bija uz to, lai es atgrieztos agrākajā ritmā un spēku atgriezties pie man paredzēto uzdevumu veikšanas.
P.s. Es savas apņemšanās noilguma dēļ nemēdzu atcelt. Šodien pabeidzu lasīt grāmatu (to pašu, kuras iespaidā radās mans raksts), kuru biju iesācis lasīt pirms pusotra gada. Es gan to nelasīju regulāri, bet ar lieliem laika pārtraukiem, no kuriem lielākais bija 10 mēnešus garš. Bet zīmīgi ir tas, ka, lai arī pašu grāmatu ilgu laiku nelasīju, es sev šad un tad atgādināju par nepabeigto procesu, jo, kad meklēju kādu interesantu filmu, ko noskatīties, es visu šo laiku apzināti izlaidu vienu filmu. Es apzināti izvēlējos neskatīties šo filmu, jo tā bija veidota, balstoties uz to pašu grāmatu, kuru "lasīju" pēdējos mēnešus. Un šodien es to grāmatu beidzot izlasīju, divās dienās izlasot atlikušās divas trešdaļas. :D
Nav jau nekāds lielais sasniegums, bet man ir patīkami apzināties, ka, pirmkārt, manī ir spēja turēties pretī impulsīviem kārdinājumiem, un otrkārt, iespēju robežās es spēju saglabāt savu fokusu uz savām pagātnes apņemšanām. Šodien izbaudīšu filmu. :)