| |
[Mar. 13th, 2015|10:53 am] |
Man vienmēr licies, ka tie nekārtīgie darbagaldi, kuros var izrakt vēl pērnā projekta sastāvdaļas, rodas slinkuma rezultātā. Un "šitā ir mana kārtība, neaiztiec", ir aizbildinājums.
Noteikti ir izņēmumi, kuriem tā patiešām ir viņu kārtība, bet, ja šī konkrētā kārtība tiešām tādā kārtībā atrodas gadiem, vienā virpulī ar putekļiem, lipīgiem ēšanas piederumiem un jau varbūt pat mūžībā aizgājušu mājdzīvnieku spalvām, es to par kārtību nesauktu. Bardaks tas ir(nu, vai depozīts), un tad tā arī vajag teikt- nejauc manu nekārtību, es tur orientējos.
Man kopš bērnības, kura pagāja midzenī, diezgan besī visādi midzeņi, kuros es vairs nezinu, kas atrodas, un tiek pirktas jaunas lietas, kuru priekšgājēji pēc tam atrodas. Jūtos lepna, vakar vienu mazmidzeni izmēzu.
Bet tā man ir pilnīgi vienalga, kas un kā atrodas vietās, kuras uz mani neattiecas. Neba jau nu galda dēļ kāds kļūst par sliktāku/labāku cilvēku. Un vispār, mana problēma ir mans skapis, kuru drošvien pakluso izvanda suns, jo - kurš gan cits :) |
|
|
| Comments: |
te cibā bija versija par to, ka ir cilvēki, kuri pazaudējuši kontaktu ar lietām - un tās rokā nedodas.
es arī vienubrīd biju pazaudējis kontaktu un pa pagulti pustukšas vīna pudeles suņa spalvām rotājās, bet tad atkal atguvu (to kontaktu ar lietām).
Nav slikta versija. Vēl viena versija- cilvēki pazaudējuši kontaktu ar vietām, tāpēc lietas nedodas rokā :) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}