mani kaitina praktiskā dzīve, sagādāt sadzīviskas lietas un iepirkties. ejot meklēt baltus cimdus, gandrīz aplipu ar mizantropiju. skriedama gluži nicīgi vēroju lēnos cilvēkus, kas izdara mūža lielāko izvēli pie pārtikas plaukta. vai tiešām viņiem ir tik daudz laika? redzēju noreibušas sievietes ar nodzisušām svecēm, vīrieši turēja viņas kā tulpes, lempīgi un lēni, bet citi gāja pirkt smaržas. tad neziņas dēļ iegāju veikalā "titāniks", kas attaisno savu nosaukumu un gāžas kā piedzēries kuģis kanālā. kāpnes pie ieejas veda lejup - uz pazemi. tur gandrīz gulošas un mierīgas sievietes ar lielām krūtīm un puķainiem džemperīšiem adīja un gaidīja pie vīriešu sagādātās zelta preces pircējus.