viss tik tā- tik ļoti nekā.
Cilvēki no manis gaida vairāk, nekā es varu un gribu viņiem sevi rādīt.

nemāku piedot tiem, kas uzskatīja mani par pietiekami stipru , lai toreiz tiktu pati galā ar visu. Tiem, kas iespējams gaidīja, ka lūgšu, lai palīdz.. Var jau būtm ka tas viss bija nieki. Zinu, daudziem ir gājis vēl grūtāk, bet man jau nevajadzēja daudz- tikai samīļot un pateikt, ka viss būs labi. Tikai vajadzēja, lai vismaz kāds būtu bijis blakus.
bet tas, ko visspilgtāk atceros, ir jautājums- nu kā tu vari tā teikt? kad pateicu, ka tā meitene ir draņķe. "tu taču nezini kā viņai bija. viņai jau arī nav viegli" jā, mīļie, ziniet, man arī nebija. Jā, ziniet, es salūzu tajās pāris nedēļās. Jā, mīļie, es vairs neprotu smieties no sirds, jo man vēl tagad tas smeldz. Jā, mīļie, tajās 2 nedēļās es pazaudēju vairāk nekā ir ar acī redzams. jā, es vairs neprotu būt tas cilvēks, kas biju agrāk. Jā, mīļie, es neprotu piedot, nu un?

Tagad mani daudzi/daudzas sauc par draņķi, par maitu, par kuci..man vienalga- es tikai paņēmu to, kas man pienākas.

man ir 21 gads un es vairs neticu mīlestībai no sirds.

man ir 21 gads un viņi pasaka, ka dod 99%, ka bērnu man vairs nevarēs būt.

bet varbūt tā ir labāk. vismaz es viņiem nevarēšu nodarīt pāri.