Kemune

nav arī ta, ka kemune gruzās katru mīļu dienu. ir katrai dienai savs uzliesmojumiņš. kaut vai kaķim pagalmā pasmaidu. un es nemēdzu vispārīgi pukoties un apvainoties uz pasauli, es to mīlu kā tādu un tur nav atkāpju. visam pamatā ir tāda iekšēja tieksme vērot, distancēties, lai saprastu šo pasauli. jā, kemunem reiz arī bija 17 gadu vai pat mazāk, un viņa draudzene toreiz teica - man ir sajūta, ka tu mani visu laiku vēro. šķiet, tas viņu bloķēja. man pašam nav ne siltu, ne aukstu jūtu pret šo īpašību, tā ir dabiska manis sastāvdaļa, jā, arī to es mīlu. ir interesanti, jā, tas ir galvenais vārds, kas raksturo šādu nodarbi un dzīvesveidu. un traģiskākais vai komiskākais ir tas, ka ir interesanti arī, ja nesanāk. ja jācieš, ja jāzaudē, ja jāaiziet. katra pieredze kaut ko māca, līdz pat absurdam. protams, ka te nevar būt runas par kaut kādu mērķtiecīgu motivāciju. piemēram, uzpeldēja kaut kādi pseidoradi un palūdza būt par galvotāju. protams, ka intuīcija ar visiem simt decibeliem taurēja, ka tas nebeigsies tā, kā viņi to pasniedza, acu priekšā jau redzēju, kas notiks, padomāju, summa jau nav tik liela, bet tomēr, nespējot atteikt un atkratīties (aha, vēl viena fīča), es piekritu. protams, ka tagad ir noskaidrojies, ka viss ir noticis tieši tā, kā paredzēja intuīcija. tomēr visu caurvij kaut kāda nesalaužama pārliecība viss-taču-turpināsies, pofig nauda, pofig. tas manuprāt dotu milzīgu spēku dzīvot, izdzīvot, un vispār ir kaut kā karmiski pareizi, ja vien nebūtu tās mīkstās dūres. bail no sāpēm, bail atteikt cilvēkiem, bail vispār mijiedarboties ar šo pasauli, lai neizjauktu sniega pārslas bumbiņā.

bet es nezinu, ko ar visu to darīt. un jūs katrs zināsiet pa savam.