| Dec. 17th, 2007 12:36 pm part three. atziņas 2007. septembris-decembris.
uz rokas jau nedēļām atjaunoju uzrakstu 'neaizmirst būtisko', ja francūži jautā, kas rakstīts, saku ka nesvarīgs atgādinājums. pagaidām neuzdodu tik sarežģītus jautājumus, kā kas ir šis būtiskais. pietiks, ka neaizmirsīšu neaizmirst.
visdraņķīgākais pēdējais salmiņš, protams, ir- mēs smejamies par vieniem un tiem pašiem jokiem.
daudz grūtāk atrast kādu, ar ko nesmejas kopā ar kolektīvo hihihi.
aizmigt ar labo kāju tuvāk gultas malai.
ptu, ptu, ptu un tuk tuk pie koka, taču naktī iemaldījušies nekad nepieaugušie veči nav tā suga, kuru par grūtu nolikt pie vietas. kāda starpība kādā formātā izteikta vientulība, tāpat vistrauslākais dvēseles stāvoklis.
jeb kā teica vectēvs 'nāks lielāki sūdi, šitie aizmirsīsies.'
interesanti, pienaak taads briidis, kad neko vairs nevar paspeet nokaveet?
nerunājot par nelaimīgām mīlestībām, laimīgas ir neiespējamākas, jo cilvēki nez kāpēc iedomājas, ka rupjība, vīzdegunība un vienaldzība liecina par pievienoto vērtību. un tos, kas turpina izlikties esot uzbāzīgi, tos nemāku cienīt. tos, aiz kuriem aizķeros, tur ir pāris sālspudi pirms vārgulīgas r&v&v imitācijas.
bija reiz tāds seriāls dona beiža. es visu mūžu atceros kā kāda otrais plāns pārsimtā sērijā izģērbās mašīnu starmešu gaismās.
‘Because you are a fuckin angel, babe’ teica viens ar savu skaisto akcentu. Neko precīzāku vēl nebiju dzirdējusi. Divas smieklīgas galējības.
Un nu esmu pelnījusi miegu. Skaistums ir tikai reprezentatīva funkcija. Starp citu. Apžilbina, bet pēc tam vari iet iesālīties
(starp citu, gan franciski, gan angliski tu atceries by heart. mēs no galvas. īstenībā būtu jābūt diviem izteikumiem. ir lietas, ko zinām no galvas. un ir tādas, ko no sirds.)
ir jocīgi tik skaidri apzināties cik daudz es varētu panākt dzīvē, ja man būtu mazāk principu. pie tam visi, kas mani pazīst ir pārliecināti, ka man tādu nav.
es publiski par mīlestību vairs nerunāšu.
(daudz izvērsta un nīgra klusuma)
upd1- ja nebūšu piedzērusies.
upd2- aizeju nopirkt vīnu
es nekad nepārstāju mīlēt cilvēkus, ja reiz esmu viņus mīlējusi. nesāku mīlēt citus, ja vien viņi man neatgādina reiz mīlētos. viss sākās ar mammu un tēti, un tad freids košļāja pildspalvas galiņu.
jo es būšu vienmēr. ar ziloņa un fēniksa rakstura iezīmēm.
bet izrādās, ka neviens deguns nav tik garš, lai aiz viņa vazātu tik ilgi, kamēr man kaut kādas vēlīnas atklāsmes liktu ieskatīties acīs vai vismaz spogulī.
nav elektrības. ir dzērveņu šņabis. the story of my life.
pamodiniet mani pavasarī. martā vēl ne, tikai kad gaiss jau ir iesilis un uz ielām sāk pārdot zemenes.
mīlestības problēmas sākas, tad kad aptrūkst parastu, nopietnu, ikdienišķu problēmu un vispār ir palicis par garlaicīgu.
mēs raudam aizejot no tiem, ar kuriem kopā nekad nav bijis daudz jāraud
es tikai ceru, ka esmu mirusi. ja uzzinātu, ka nekad neesmu dzīvojusi, tas amputētu kaut ko daudz vairāk.
noraisu latvijas karoga bantīti no rokas un eju prom. lai arī ko šonakt nedarītu, es neesmu latvija. esmu austrumeiropa. jo pašu svētāko... skolēnu apliecība. es neatļaujos novazāt.
eņīvei, značet beidzas daylight saving time un sākas daylight wasting time.
davai. pārtērējam gaismu.
nesaprotu tos, kam nepatīk bērni. viņi ir vienīgās perfektās cilvēkveidīgās konstrukcijas. īstums, kura priekšā jānosarkst.
dzīvot un rakstīt vienmēr var glītāk. tikai tad jāpiemelo. nu šķipsniņu, ne vairāk.
auksts šardonē. tev taisnība, nadia, es neesmu. kaut kur pie polārā loka onkulis ar lieko svaru saņurcīja manu cē vē un nodomāja, ka man sākumā pašai jāizaug bikucīt lielākai.
un visnepareizākā noteikti ir ilūzija, ka laimi raksta ar diviem vārdiem. parasti ar vārdu un uzvārdu. noteikti, ka nē.
dzīve, kā tev pietrūks divarpus stundu intensitātes. vai deviņdesmit minūšu. vai man. laikam jāiemācās pieskarties laikam.
togad es piedzimu gada aukstākajā dienā. vienmēr meklēju siltumu, bet nojaušu arī to, ka viskarstāk ir sildīties aukstumā.
mēnešos ar 'r' burtu jāēd austeres un jāgaida vasara. mēnešos bez r, nav ko rakstīt dienasgrāmatu. jāklausās cikādēs/sienāžos, atkarībā no ģeogrāfiskās piederības.
done. gone. done. gone. done. gone (arī buramvārdi).
franču meiteņu vārdi ir skaisti. visas margo, emīlijas, leas, šarlotttes... bet vīriešu! nu kā lai tu vispār nopietni uztver veci, kuru sauc par benuā, fransuā vai žofruā?
bet varbūt es esmu tā aizspriedumu vajātā. ne visi amerikāņi mīl krūmus, un ne visi krievi ir sajūsmā par krievijas iekārojamāko vīrieti. viss parasti ir vienkārši. ja vien tīši nevienkāršo. tad kļūst pinķerīgi. visas patiesības, tās gan pilnīgi visas ir banālas. man šķiet man šķiet man šķiet, burvju vārdi, lai neaizmirstu, ka nezinu neko neko neko. look for the girl with the broken smile. ask her if she wants to stay awhile.
Bet es daudz labāk spēlētos, ka es drīkstu tev nepatikt un tu drīksti man nepatikt, kamēr mēs nepārliecinam par pretējo. Tāpat kā man drīkst garšot noteikti ēdieni un patikt vīrieši ar noteiktiem vaibstiem. Kaunēties vai lepoties par piederību kaut kam? Pieprasīt cieņu? Ģeogfrāfiskam novietojumam.
-tu kādreiz arī kaut ko nenokavē?
-jā. es nekad nenokavēju beigas.
bet man gribas stipro dzimumu. es nemāku neatteikt vīrietim, kuram es atteiktu. nezinu, vai loģika gana caurspīdīga. kaut vai kāpņu telpā, okei. bet ja viņš māk pajautāt tā, vai uzstāt tā (ne uzbāzties, diespasarg), ka atšūt mēle neceļas.
viņš mani sauraudināja grāmatnīcā, liekot lasīt grāmateli, pilnu brutāla seksa un pārprastas mīlestības. 'šī ir pirmā reize, kad es tevi redzu raudam.' 'mani saraudina tikai fikcija.' 'tad jau tev vajadzēja raudāt visu laiku, kad bijām kopā.'
es sastāvu no gaisa un no interneta.
un cilvēki parasti notic. tāpēc, ka viņiem, tāpat kā man un tāpat kā tev vienas no lielākajām bailēm ir uzzināt, ka mēs neesam vajadzīgi vai neesam gribēti.
un beigu beigās vienīgais, kas skaitās
nepastāstīts stāsts
viss cits sen pārtapis baumās
pārprastās bērnības traumās
nē, es negribu
jo tu teiksi, ka saproti, ka zināji jau sen
un atkal pietrūks spēka
noticēt, ka pa īstam
pēdējoreiz kā pirmoreiz
kāds vēl nav apsolījis laika ziņās
nav iegrebis nedzimuša bērna plaukstās
novilcis drēbes, robežas un nodedzinājis tiltus
tad viņa (meklējiet, meklējiet sievieti)
ķer pie pildspalvas
un drudžaini labo pareizrakstības kļūdas
jaunības dienu nekad neaizsūtītajās
nē, kāpēc uzreiz mīlestības vēstulēs?
noputējušās recepšu grāmatās.
kamēr ir kam trijos naktī zvanīt bez vai ar motīviem, kamēr tu esi karlsons, bet brālītim ir striķītis, lai piezvanītu trīsreiz.
līst. kad naktī līst, es visu jūtu intensīvāk. varbūt lietus aizskalo lieko.
redzat, problēma ar džonijiem ir tāda, ka viņi apprec vanesas.
es gribu piederēt tā, ka mani atraujot, būtu kā atraut biti no koduma vietas
i'm not going to die. i'm going to live forever until one day i wake up.
bet tie ļautiņi. jā, viņi ir košļenes. bet ar mūžīgu pēcgaršu.
laimīgas beigas nepiestāv manai sejaskrāsai.
tu esi lasiijusi pasakas.
tu esi lasiijusi zinjas.
Leave a comment    |
