02 Oktobris 2008 @ 13:17
 
[info]alcoholic  uzsāka vielu pārdomām.

Un te nu es sēžu pie balkona malas, skatos, kā vējš dzenā lapu un domāju, par to, kas ir laime.
skaidrojošā vārdnīca piedāvā sekojošo: "Laime ir dziļa apmierinātības un prieka izjūta; apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa."
un te nu rodas nākošais jautājums par cilvēku vērtībām un to, kas viņu izpratnē ir "apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa".
Katrā ziņā mana laime slēpjas vienkāršās cilvēciskās attiecībās, es alkstu pēc tām. Ja man blakus ir mīļots cilvēks, vai kārtīgs drauga plecs, es zinu, ka esmu laimīga. es esmu laimīga mājās, kad mamma uzcep ābolu pīrāgu, vai kā es redzu, kā manu vecāku sirmie mati izslīd caur maniem pirkstiem un es zinu, ka mīlēšu šos cilvēkus līdz mūža galam un vēl vairāk.

Bet kādēļ es nesaku skaļi, ka esmu laimīga? Jo man vienmēr sanāk laimes sajūtu pazaudēt uzreiz pēc izrunātajiem vārdiem. un tā ir vienmēr - es pazaudēju to, ko nosaucu par savu laimi.
Katrā ziņā - es gribētu būt tik patiesa būtne, lai tā lapa aiz loga mani padarītu laimīgu. Lai man nav jāskumst par pašreizējo vientulību vai naudas maka iztukšoto saturu. es gribu būt laimīga par to pašu neko.


 
 
( Post a new comment )
aneteens[info]aneteens on 2. Oktobris 2008 - 14:26
Būt laimīgam vienkārši esības dēļ..
(Atbildēt) (Link)
[info]_whisper on 2. Oktobris 2008 - 21:26
Kad tu skaļi pasaki "es esmu laimīga!", tava būtiba uzreiz to ņem vērā un liek tev uzņemt nākamās pieredzes, caur kurām tev atkal jārod šī īpašā sajūta- laimes sajūta. Mūžīgā sevis meklēšana.. :)
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Saziemota Linda[info]sniedze on 2. Oktobris 2008 - 21:55
mhm. interesanti. nekad nebiju par to aizdomājusies šādā nozīmē. bēēēēt - vai tas nozīmē, ka tas liktenis vai KĀDS, kas uzliek mums tos pārbaudījumus, nevēlas, lai cilvēks ilglaicīgi jūt laimi? kāpēc tā? un ja nu e svēlos reizi mūžā veselu nedēļu atļauties būt laimīga?
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)