Dievs man izpļāva vīgriežu apli,
ielika vidū vasaru smaržot

kādu brīdi man tiešām likās, ka esmu liela un gudra. es tā jutos. to var redzēt.
bet tad bija klikšķis.
un tagad man tuvojas četrpadsmitā dzimšanas diena. gaidu to ar īpašo dvesmu, sauktu par "vai būs savādāk". svētku rītā pamodīšos ar to pašu sajūtu, kas mani tā satrauca četru gadu vecumā, bet tagad jau izdzīvošu to līdzsvarotāk un neskriešu apkārt pa māju visiem brīnīdamās, ka nu nejūtos, ne vellla nejūtos savādāk kā vakar, kad man vēl bija tikai trīs gadi. dziļāk - mazliet vīlusies, ka atkal jau, atkal jau nesanāca būt savādāk.
man ir trīspadsmit gadi un es nesaprotu, ko iesākt ar saviem sapņiem, ko iesākt ar zēniem, ko iesākt ar sevi, savu pagātni un nākotni. tiesa arī pēc četriem gadiem es to nesapratīšu. un pēc pieciem arī ne.
tā būs tikai daļēja samierināšanās ar esošo.
daļēja.

un tad bija klikšķis.
es vairs neesmu ne liela, ne gudra. man tas tikai traucētu. vasara atstāj savu parakstu uz maniem ceļiem un es atkal jūtu rieta smaržu. visu savu bērnības saulrietu smaržu.
zināji? vīgriezes smaržo jau tagad. vēl neziedot.