Ja emocionālais līmenis sasniedz, teiksim, -100, tad iestājas brīdis, kad patēlot tiešām vairs nav iespējams, bet, kamēr ir vēl tikai -75, man automātiski tēlojas, ka ir -15. Tas vienkārši nav maināms, es nezinu, kā būt patiesai citu cilvēku klātbūtnē. Un vai vajag? Patiesībā man liekas, ka nevajag, bet tad reizē sanāk milzīga tēlošana un meli, kas īsti laikam nedod labumu nevienam.
Labāk mirkt savās iekšējās asarās vienai, tad man vismaz ir iespēja būt tai pašai sabrukušajai man.