Es vairs nemāku "normāli" nolikt viņu gulēt. Gandrīz katru reizi (izņemot, kad ir ārkārtīgi pārgurusi, un arī tad ne vienmēr) viņa sāk ālēties. Ja kādu brīdi to varu izturēt, tad pēc kāda laika man sākas liels besis un gandrīz niknums. Saprotu, ka manas dusmas neko nepalīdz - ar varu bērnu neiemidzināsi, un tomēr laužas ārā kaut kādas iekrājušās emocijas, frustrācija. Ņemu viņu rokās, samīļoju un pastāstu, cik viņa ir mīļa, bet kādā tādā brīdī viņa pamanās iesist (cik nu viņai spēks) vai, piemēram, brilles noraut un tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Nezinu, ko darīt. Nepalīdz arī ignorēšana, iešana ārā no istabas uz 5-10 min.

Šovakar vairāk kā pusotru stundu ālējās, lai gan šodien tikai vienu reizi gulēja diendusu un vakarā viss ikvakara rituāls bija apmēram kā parasti. Jāsāk biežāk lasīt priekšā?