| |
[20. Nov 2008|12:25] |
Katra mēneša pēdējā svētdienā Kārsavā ir gadatirgus. Sāka līt un snigt un vējš pagriezās no ziemeļiem un visi bēga. Bet tur bija dzija un Tonija apstājās. Dziļāk sānos bija daudz sarkanas kastes. Kastēs bija most everything.
Viens koka stumbenītis ar ķīniešu meitenes acīm.
Paskatījos uz augšu – acis zilas zilas zilas!!!
Un tad es tikai liku visu visu visu.
Viņš jau taisījās braukt prom.
Un es stāstīju viņam, ka gribu visu visu visu.
Mīlestība.
Tad bija pilna sarkanā kaste. Un divi pītie krēsli ar zaļu samta tapsējumu.
Viņš mēģināja skaitīt, tad atmeta ar roku.
Es stāstīju, ka tā ir mana dāvana ziemassvētkos. Tonija teica, ka mēs abi izskatījāmies laimīgi.
Lai to saprastu, ir jāzina, ka Kārsavas tirgū ir gandrīz tikai krievu tirgotāji. Atskaitot cilvēkus ar beku bodes maizi un nevērpto vilnas dziju. Un tur parasti nav vīrieši ar zilām acīm un vēju sejā.
Nekad nebiju bijusi Kārsavas tirgū. Viņš teica, ka jau ļoti sen nav tur bijis.
cilvēki. |
|
|
