Lai cik sen mēs nebūtu pazīstami, es nekad nebiju skatījusies tavās acīs. Tikai tagad zinu, cik savādi zaļganbrūnas tās ir. Un tas, kā tu skaties... tajos brīžos, kad pienāc man pavisam tuvu klāt. Man nav izvēles, vnk atliek pieķerties tavām rokām vai krekla pogām, jo pati es nevaru nostāvēt kājās.
Reizēm, kad tu ej man blakus, es neklausos, ko tu runā, bet iztēlojos, kā es lēnām saņemtu tavu plaukstu un tā nu mēs ietu sadevušies rokās. Tavas rokas ir tieši tādas, kā es mēdzu iztēloties. Siltas un pazīstamas.
Man patīk spēlēties ar taviem matiem- tās abas reizes, kad mēs gulējām kopā, es nespēju iztēloties neko savādāku kā ar abām plaukstām ieslīgt tavos matos.
Man patīc tu. Pat ar visām tām lietām, kas man tevī nepatīk.
Un ja es turpinu atkārtot, ka to lietu ir tik daudz, tad tikai tādēļ, lai paliktu kāda robeža, ko nepārkāpt. Citādāk es vnk būšu tavā varā. Un tā nedrīkst.