Viņa skrēja viņam garām, viņš izstiepa nopakaļ roku. Un... noķēra viņu...aiz smaida. Viņai nācās atgriezties. Nu viņa bija piesieta, vairs nespēja aiziet. Viņš mēdza runāt par to, ka viņas smaids ir visskaistākais pasaulē. Un tā bija patiesība. Viņu – viņa un viņas- attiecībās tā bija patiesība. Bet patiesība taču ir tik lokāla, mainīga un individuāla parādība, ka ar to pilnīgi pietika. Tā nu viņi dzīvojās, viņa žilbināja savu pasaulēvisskaistāko smaidu, viņš jutās lepns par savu ķērienu.
Current Mood: retrospektīvs
Current Music: "Čikāgas" skaņu celiņš