Ar trīcošu balstiņu un spožām acīm, mazais zēns sagaidīja tēti mājās no darba. "Tēt, cik Tu nopelni stundā?"
Pārsteigts, bet ar nesaprotošu skatienu, tētis uzlūkoja savu mazo dēlu un sacīja: "Klausies, dēls, pat Tava mamma to nezina. Netraucē mani tagad, esmu noguris."
"Bet, tēti, vienkārši pasaki man, lūdzu! Cik Tu nopelni stundā?" zēns uzstāja.
Tētis, gribēdams iet atpūsties, atbildēja: "Divdesmit dolārus stundā."
"Labi, tēti. Vai vari man iedot desmit dolārus?" zēns jautāja.
Jūtoties apjucis un sadusmots, tētis uzkliedza dēlam: "Tad tāpēc Tu man to prasīji, lai varētu dabūt naudu n manis, ja? Ej gulēt un netraucē mani vairs!"
Jau palika tumšs un tētis pārdomāja, ko bija pateicis un sajutās vainīgs. Viņš domāja, ka varbūt viņa dēls kaut ko svarīu gribēja nopirkt...
Beidzot, mēģinot izpirkt savu vainu, tētis aizgāja uz sava dēla istabu.
"Vai Tu guli, dēls?" jautāja tēvs.
"Nē, tēt! Kāpēc jautāja?" atbildēja dēls.
"Te ir nauda, ko Tu man prasīji," tēvs teica.
"Paldies, tēt!" priecājās dēls, tajā pašā laikā palika rociņu zem spilvena un izvilka naudiņu.
"Tagad man ir pietiekami! Tagad man ir 20 dolāri!" zēns sacīja tētim, kurš neizpratnē skatījās uz dēlu, apjucis par to, ko dēls tikko bija pateicis. "Tēt, pārdod man vienu stundu no sava laika!"
Dēls gribēja nopirkt, ko svarīgu...laiku ar savu tēti...