| 2.diena Kutaisi |
[Aug. 5th, 2014|03:19 pm] |
Neizārstētās slimības dod ziņu par sevi - viegli sāpošs kakls un temperatūra virs normas, tieši tā mēs sākam šo otro dienu.
Bet paļaujoties uz to, ka jau rīt piejūras gaiss mani izārstēs (un mierinot sevi, ka saaukstēšanās nav zobu sāpes, kas tika pārdzīvotas Horvātijā), iedzeram aspirīnu, paēdam brokastis un dodamies pilsētas apgaitā.
Pēc vakarnakts pērkona negaisa un šī rīta lietus varētu pat atļauties teikt, ka pilsētā ir patīkami silts, un dūmakainās debesis savienojumā ar īslaicīgām vēja vēsmām nodrošina Rietumu ķermeņa vieglu sautēšanos, bet ne cepšanos.
Nezaudējot ne mirkli, esam sākuši papildināt sava ķermeņa rezerves ar plaši un lēti pieejamjiem Ca, Mg, Na sāļiem, kas kompakti iepildīti pat neķīmiķim saprotamās Borjomi pudelēs. Būtu grēks neradīt sev riebumu pret Borjomi tuvākajam gadam (kas acīmredzami ir izdarāms, jo paši gruzīni veikalos pārsvarā pērk tikai Coca-Colu vai Fantu), ja šis LV ekskluzīvais, līdz šis tikai uz "pēcsvētku sindromu" lietotais dzēriens šeit maksā 21 santīmu 0,6L.
Lai glābtu mani no paredzamā nervu sabrukuma, Jānis uz tirgu šodien devās lepnā vientulībā un atgriezās ar mūsu pusdienām - nektarīnu, plūmju un, ak, kas par laimi - čurčellu izskatā! Ja es pati nepārvērtīšos par čurčellu, tad tas būs īsts brīnums, jo tieši tik garšīgas un tieši tik daudz es spētu tās apēst.
Mūsu šodienas pastaigas mērķis bija Bagratī katedrāle. Biezi mūri, baisi augstas velves, tomēr jāatzīst, ka tas viss liktos daudz iespaidīgākas, ja mūsu viesnīcā griesti vien nebūtu 3m augsti un durvis 2,5m. Tādēļ sāk šķist, ka tiekšanās uz neredzētiem augstumiem nav nekāds pārsteigums ne baznīcās, ne mājās.
Kamēr jautāju Jānim par klātesošo reliģisko piederību, atbilde nāca negaidīti, bet skaidri ar telefona melodijas palīdzību. Vai atceraties, ka kādreiz bija telefoni ar polifoniskajām melodijām, bet vēl pirms tam ar monofoniskajām? Nu lūk, kā jūs domājat - kāda melodija varētu skanēt no monofizītu mācītāja telefona? Pateikšu priekšā - ne jau nu polifoniskā!
Noskaidrojuši, kādā namā viesojamies, devāmies lejup pa kalnu serpentīniem. Ja jāvelta vēl pāris frāzes par transporta un ceļu kultūru, tad sakarā ar vietējo autovadītāju ekstravaganto braukšanas stilu, ceļu šķērsošana ikreiz atgādina slikti plānotu pašnāvības mēģinājumu. Šajos brīžos es atceros kādu raidījumu, kurā, stāstot par ceļu šķērsošanu Austrumu zemēs, kāds vadītājs teica: "kad esi stingri nolēmis, ka tev ir nepārvarama nepieciešamība nonākt ielas otrā pusē, pieturies pie šī lēmuma un ceri, ka arī autovadītāji cienīs šo lēmumu." Līdz šim mūsu došanās pāri ceļiem notikusi visai miermīlīgi, bet skarbākajos mirkļos esam veiksmīgi slēpušies aiz gruzīnu sāniem vai sekojuši viņu iemītajās pēdās. |
|
|
