Nevaru izturēt tādas sarunas, kuras nenoved ne pie kā. Ir baiss klusums, tāds, ka ausīs spiež. Un tad viens nevar izturēt un klusumu mēģina pārkliegt. Visbiežāk tā esmu es. Bet otrā galā klusums neizsīkst. Ir pāris vārdi, domas un viss. Un tā līdz nākošajai reizei. Man patīk klausīties, bet man patīk, ka arī par mani ko pajautā, nevis es tikai jautāju. Un man patīk abpusējā interese. Bet kad tās nav, tad nevar saprast, kas tad mūs īsti vieno. Kādēļ mums ir vajadzīgs kontakts? Kādēļ jātiekas un jārunā vispār? par ko - par tavu dzīvi, par taviem uzskatiem? Varbūt vienkārši ir jāpieaug un jāiemācās dzīvi dalīt tā, lai katram tiek kāda daļiņa. Nedrīkst citus sāpināt. Tas nav skaisti. Nekādas burvības. Un beigās būs arī tā, ka nebūs nekādas draudzības. Tā viss ātri sākas un viss ātri beidzas.
Garastāvoklis:: neomā :(
Tava ideja!