Dirsas raudzītāji un gumijas cilvēkēdāji mani nonesa no sienas ar gariem melniem pirkstiem un es iznācu dzejas vakarā smaidīt kurlmēmums liesmu garaiņus un man ienāca prātā divas dzīvas sniegpārslas ar dziesmas lakstīgalām un lakstiem kas ar gariem ziņu dzinuļiem iznesa mani cauri kā dārts vaiders. Bet es nevaru saprast ko tas nozīmē, jo manas dziesmas vienmēr paliek pāri no kopējās dzestruma ievainošanas mānijas un tad man ir grūtības to salikt kopā kā acuraugu. Man bija raugs uz visiem iesmiem saskicēts un tad no manas iekrampēšanās bija iznācis kaut kas liktenīgs un lūztošs ar gaismas liekšanas municipalitāti un pašvaldības vēlēšanas noritēja pa ciņiem un gaisma sbija pilnas ar lausku valdnieku vezumu iznēsātāju un krunkaino siles dzērumu dzesētāju un kurpju auklu izsitēju un laizītāju. Visiem iekšas ir no mums atkarīgās un nevar likties mierā par visām reizēm, kad es biju uzsitis uz pleca iknedēļas liesmainajās iekšējās varbūtībasās. Un bija iznācis liesmu akacis no mūsu māju ledainā skatiena ar mani nevarēja saprasties tik ilgi kamēr es izbiju no visiem iesmiem ārā pa tiešo un pa taisno no virtuves kombaina izceļotājiem un siluetu pieglaudējiem mūzikas pieskaņotajā izmisumā. Tas man viss iznesās tik stipri cauri, ka no vienīgās liesmojošās izsenis piecūkotās un nevienam liekam cilvēkam nepiederošās iznēsātājas iznesās pieckūts melnais izsenis piedrazotājs un nenesamais izsenis piecūķotais liesmojošais kurlmēmais un drosmīgais izsenis vainagos pītais. |