Morocco 2. daļa (Marrakech)
Posted on 2009.08.24 at 05:13
Otrajā dienā tā pamatīgāk izpētām to pašu Djemaa el Fna un apkārtni. Ielienam arī
souq'os, kur paveras milzumdaudz tirgotāju stendi(?). Tur ar garāmgājēju saukšanu un māšanu ar rokām ir vēl trakāk. Uzmet tik aci ilgāk par pāris sekundēm, vai, nedod dies’, noķer tirgoņa skatienu. Bet galvenais, neraustīties un pārliecinoši teikt – No, merci, vai La shukran (tas pats, tikai arābiski).
Kad pa dienu aizejam paēst uz to pašu restūzi, kur iepriekš, jo tur brīnišķīgi var notvert kadrus (savādāk tev katrs otrais prasīs – one dirham par to, ka tu jamo foķē), manām arī baigos ielas ārtistus. Proti, divi jauni čalīši taisa baigo akrobātiku, nu tur, viens otram uz galvas nostājas, met salto un tā. Un kad savu priekšnesumu ir beiguši, apstaigā restorāniem pirmo stāvu (tur tā tieši izdevīgi katrā ielas pusē viens) un iekasē savu aldziņu. Katrs pelna savu maizīti, kā nu māk... Ūdensveči, prasot naudu par to, ka tu viņu fotografē, hennas vecenes, joptvai, bāžoties virsū. Arī man, ejot kopā ar dārgo, dārgais kkur pa priekšu, un man – kur gadījies kur ne – viens rifkabīlis uzmetas virsū – Hello, my name is Fatima, blargh, blargh. Mēģinu atšūt, bet otrajā dienā man vēl ne tā vajadzīgā striktuma, ne nekaunības, un tad es tur ņergājos, a viņa tāda liela, sagrābj man roku un sāks jau kaut ko ķekselēt virsū. Nu neko, izrāvu roku laukā un veiksmīgi notināmies.
Vēlāk ejam staigāt itkā ar mērķi, itkā bez mērķa, un tiekam līdz kapiem, kur, pirmo soli iekšā sperot, mums saka – nešķīsts, nešķīsts, tinaties vien laukā. Ok, sorry. Izdzīvojamies vēl pa Djemaa el Fna un arī otrā diena noslēgusies...
souq'os, kur paveras milzumdaudz tirgotāju stendi(?). Tur ar garāmgājēju saukšanu un māšanu ar rokām ir vēl trakāk. Uzmet tik aci ilgāk par pāris sekundēm, vai, nedod dies’, noķer tirgoņa skatienu. Bet galvenais, neraustīties un pārliecinoši teikt – No, merci, vai La shukran (tas pats, tikai arābiski).
Kad pa dienu aizejam paēst uz to pašu restūzi, kur iepriekš, jo tur brīnišķīgi var notvert kadrus (savādāk tev katrs otrais prasīs – one dirham par to, ka tu jamo foķē), manām arī baigos ielas ārtistus. Proti, divi jauni čalīši taisa baigo akrobātiku, nu tur, viens otram uz galvas nostājas, met salto un tā. Un kad savu priekšnesumu ir beiguši, apstaigā restorāniem pirmo stāvu (tur tā tieši izdevīgi katrā ielas pusē viens) un iekasē savu aldziņu. Katrs pelna savu maizīti, kā nu māk... Ūdensveči, prasot naudu par to, ka tu viņu fotografē, hennas vecenes, joptvai, bāžoties virsū. Arī man, ejot kopā ar dārgo, dārgais kkur pa priekšu, un man – kur gadījies kur ne – viens rifkabīlis uzmetas virsū – Hello, my name is Fatima, blargh, blargh. Mēģinu atšūt, bet otrajā dienā man vēl ne tā vajadzīgā striktuma, ne nekaunības, un tad es tur ņergājos, a viņa tāda liela, sagrābj man roku un sāks jau kaut ko ķekselēt virsū. Nu neko, izrāvu roku laukā un veiksmīgi notināmies.
Vēlāk ejam staigāt itkā ar mērķi, itkā bez mērķa, un tiekam līdz kapiem, kur, pirmo soli iekšā sperot, mums saka – nešķīsts, nešķīsts, tinaties vien laukā. Ok, sorry. Izdzīvojamies vēl pa Djemaa el Fna un arī otrā diena noslēgusies...