mani uzrāva šorīt pusdesmitos augšā, jo vajadzēja, lai eju uz mammas darbu sagaidīt santehniķus, kas apturētu kaut kādus kaimiņu izraisītus kanalizācijas plūdus. tizleņi, nu. gulējusi kādas četras stundas, samiegojusies un dusmīga kā pūķis gāju dušā, domāju par to, ka visa nedēļa, kas nosēdēta mājās, lai veseļotos, būs vējā. iznācu no dušas un man pateica, ka nekur nav jāiet. dusmas ar savu melno roku par to, ka neizgulējos, gan vēl turpināja snaikstīties ap manu balto dvēseli, taču tā sajūta ir dikti jauka, kad tu domā - visa diena būs sabojāta -, bet tad to, kas ir pats nepatīkamākais, vairs nav jādara. un, kad iedzēru savu ikrīta melno kafiju ar kanēli, viss jau likās vēl mazliet rožaināk. turklāt nezaudēju savu dārgo laiku guļot (lai arī miegs ir mana reliģija, man tomēr šķiet mazliet perversi gulēt līdz trijiem dienā) un tā vietā šodien varu padarīt vairāk iecerētā.
runājot par dzīvokļu būšanām, šodien tas viss vairs nešķiet tik bezcerīgi. laikam bija vainīga ikvakara melanholija, kas mani pārņem, rudenim tuvojoties. esmu iecerējusi apzvanīt aptuveni divdesmit dzīvokļus, cerot, ka vismaz puse no tiem nebūs jau apdzīvoti. rīt plānoju braukt un vazāties pa centru, tos aplūkojot. un tad jau manīs, vai dzīvošu kāpņutelpā vai savā mājoklī.
viss, bučas, mīlu, čau.