Virdžīnijai bija taisnība, kad viņa teica, ka japāņi nav ģenētiski, vai kaut kā tā.
Vakar vakarā braucu uz māju pusi, nevarēju saprast kāpēc neieskrienos pietiekoši ātri. Ieskrējos samērā viegli, spidometrs rāda 46 km/st. Nokāpu no velosipēda, sirds dauzījās kā pēc kārtīgas alkohola devas un fiziskās slodzes vienlaicīgi un atcerējos, ka līdz šim 42 km/st bija sasniedzami grūti un sāpīgi. Viss notiek galvā.
Apciemoju "Šibuja" alkohola veikalu, ilgi skatījos uz vīna plauktiem līdz nopirku umešū. Tur alkohols maksāja 30% lētāk, nekā konbini, pie letes večuku pārītis, kur izskatās nodzērušies un apmeklētāji tādi, ka man vairs negribās turp doties.
Nu re, par tiem japāņiem. Mājās es tomēr neaizbraucu. Aizbraucu rajona dzīlēs, pasēdēju parkā ielas malā miedzot acis, runāju pa telefonu apraujot sarunu divās trešdaļās, uzrakstīju daudzus īmeilus un nesaņēmu atbildi pat vēl šodien, ienācu veikalā 1 minūti pirms aizveršanās laika, mani neviens nepadzina prom, visi pacietīgi gaidīja kamēr man pašam pieleks, ka jāiet projām. Neko nenopirku. Nē, nopirku gan, tie bija aļģu salāti ar marinētiem astoņkājiem. Stāvēju uz stāvvietas pie pustumšiem lielveikala logiem, un domāju, ka tagad labi saprotu to japāņu soto un uči ideju, jo personība sadalījās divās daļās - viena smaidīga un citus ar smaidiem aplipinoša, spēcīga un ātra, otra... Nu, pārlasiet vēlreiz, ja ir vēlēšanās.
Kaukā rūgti. Ceru ka tas pāries pats pa sevi.