|
piemēram, priekšmeti, kas iztēlē kustas paši no savas gribas, nodarīdami neestētiskus bojājumus. kādreiz ar sakoncentrētas gribas plīdzību varēja tos sadragāt drumslās, aizsūtīt nafik prom, bet tad iestājās pacifisma ēra un tagad ienācis laiks, kad šie priekšmeti ir kļuvuši galēji nepaklausīgi. tad pamostas kapelāns un sarieš dusmīgu pieri dzirkstis vien lido un visas asiņainās stangas kā kājstarpē pasistas astes pa dubļu kunkuļiem aizveļas pie saviem kangariem un urlām bļe žviks ar pātagu vai tad es vainīgs pie visām parādībām vai tad man tagad jāatbild par sevi pēc dzemdībām es jau varu dodiet tik ričagus iestūrēšu ledājā un aprakšu toksīnus lāču saldajam miegam caurums visas tās negatīvās ziņas es savos ādažos dzīvodams neko tādu neredzu beidziet baidīt cilvēkus un mani starp tiem kā necilvēku kā kaut kādu brutālu degustatoru es ar vienreiz piecirtīšu ar kāju, bet jūs jau zināt ka es to nedarīšu - smiekli pa visu zāli: katrs pats sev lielākais ienaidnieks - nolinčot miera traucētāju, seko barga pavēle, jo mēs kā karavāna ceļojam mums kā karavāna atbalsojas debesīs un virs zemes ir mans prāts, nekad vēl neesmu bijis pazemē, jāiegriežas, varbūt tur ir interesanti. pie velniem |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
