Pegijas · Lī · interjers

Lūk, jau tumšs tiek logs.
Pagurst krūtis,
lēnums ritmos visos,
it kā dzīve mieg-
Un tad pēkšņi viegli zvaigžņo rūtis,
palsi staro: nu jau snieg, patiesi snieg!
Nu ir jāmet viss un jāiet ielās,
alejās, kur sācies pārslu karnevāls.
Laiks, kā visās pārvērtībās lielās,
liekas skanam maigi cēls, kā zvans kur tāls.
Esi sveicināta Apsniegošā
pilsēta, kur jautri namos atspīd guns.
Ak, kā aizslīd dejā apburošā
gājējs, braucējs kamanās un rejošs suns.
Plīvurs ilgs un šaltains gaisos lejas,
bezskanīgs, un bāli-atspīdošs un mikls,
dziļi jāraugās nu draugu sejās,
kuras slēpj kāds biezs un aizmiglojis stikls.
Un nu pagaist rūpju diena visa,
un nu jāpārsver ir smago domu zelts.
Pārslu miglā atspīdums dažs dzisa,
draudējums dažs kļuva nevarīgs un velts.
Pārslu straumes liegas, bezgalīgas,
plūst pār pilsētu. Ak, pārslas visu tin!
Dvēslē gaišās mocartiskās stīgas
atkal atskan, atkal dzied un dzīres svin.