Vakar zvanīju viņai un viņa runāja latviski. Visu laiku mēģināja mani pārtraukt, monologs neizdevās. Bet satracināja gan mani, gan viņu. Vakarā vēl atstāju zīmīti uz šodienu. A4 formāta zīmīti.
Šodien zvana viņa un runā ar mani krieviski. Redz, viņai tā būšot vieglāk izteikties. Es ta visu sapratu, tulku nevajadzēja. Bet re, tikai tā viņa var aizstāvēties - savā valodā. Šodien bija viņas monologs un pēc tā es gribēju atkāpties, jo šodien man strīdēties negribējās. Viss beidzās mierīgi. Mums būs sapulce, kurā visas četras noskaidrosim savas darba attiecības. Savādāk jau liekas, ka tikai mēs divas pamatīgi strīdamies. Un šodien salikās pēc viņas teiktā, ka tiešām tikai es esmu tā, kura kaut ko čīkst un spirinās. Bet pārējās jau neatļaujas pacelt balsi, raustās mīļā miera labad. Es nē, es pastāvu par savām tiesībām te, kur esmu!!!