sapņos visu laiku rādās kaķi un dzimst bērni, šo tēmu kulmināciju sasniedzot sapnī, kurā man piedzima bērns, kurš bija kaķis, un kurš bija vienkārši lielisks, divu dienu vecumā mācēja noturēt meldiņu, un es jau sāku plānot, kā sūtīšu viņu mūzikas skolā, kad paaugsies, un kā tad, kad iešu uz darbu, atstāšu viņam ieslēgtu pasaku kasetīti, lai ātrāk iemācās runāt. viņš bija lielisks, un es viņu nosaucu par Bardu, par godu kādam, par ko es lasīju kkādā žurnālā tai pašā sapnī, kuru sauca Rejs Rets Antons Bards, varbūt tam bija vēl kāds vārds (vai vismaz uzvārds), bet tam es nepievērsu uzmanību. es biju par šo savu bērnu stāvā sajūsmā, sapnī vislaik turēju to klēpī, devu tam daudzas bučas un biju vienkārši laimīgākā jaunā māmiņa, kāda jebkad esmu bijusi (ņemot vērā faktu, ka sapņos es diezgan vairākkārt esmu tomēr jau bijusi māmiņa, vismaz kādas reizes piecas, un vairāk kā 50% šo pieredžu nav bijušas tādas ļoti patīkamas)

iepriekšējais bērns manā citā sapnī bija nosaukts par ivaru, un es nevarēju saprast, vai tiešām neviens man nejautāja, kā viņu nosaukt, vai arī es biju šo vārdu izvēlējusies kaut kādu mistisku iemeslu dēļ, jo man tas galīgi nelikās labs, kad es to uzzināju, ka viņu tā sauc. toties tas bērns nebija kaķis, un nebija arī tik foršs, lai gan ivars arī bija diezgan lielisks, visu laiku smaidīja un es varēju viņu tā mētāt gaisā, kā ar maziem bērniem dara, un viņš smaidīja un priecājās.

ja sekoju savai teōrijai, ko attīstīju pēdējo reizi, kad mani stalkoja bērnu un kaķu sapņi -something wicked this way comes