Šodiena kā bija paredzēt tā arī pozitīvi nesākās. Saplēsu māla bļodiņu ar biezpienu un zaļumiem un līdz ar to visas garšumgaršīgās brokastis miskastē. Nekāda prieka par brokastīm. Atkal siermaizes. Lai gan trauki plīstot uz laimi, ja?
Ha, nez kāda tur laime, ja šodien jāstrādā un, ja vēl atnāc uz darbu un konstatē kārtējo pāridarījumu no kolēģes puses. Šī te vien strādajot iedomājas, ka ir pasaules naba. Lai tik savāktu sev stundas, paņēmusi un izdzēsusi tās man. Moins cik es esmu nikna!!!! Zinu, ka šobrīd viņa ir kārtējā savā svētdienas Jehoviešu baznīcā, kas esot par iemeslu kādēļ redz viņa nevar strādāt svētdienās. Jā, un kā tad ar cietiem? Man tādēļ jāčakarē biezi savas svētdienas? Varbūt es arī gribu iet svētdienā uz baznīcu. Nevienu jau tas neinteresē.
Šodien viņai zvanīšu un pateikšu visu ko domāju. Un, ja vajadzēs būšu arī tā ļaunā un pateikšu visu beidzot vadītājai, kura vel nezin mūsu iekšējās lietas. Viņai nojausma ir, bet konkrēti jau neviens nav sūdzējies. Viss, tagad man viss ir līdz brošai. Nemūžam viņai vairs nepiekāpšos. Reāli viņa tikai izmanto mūsu labās sirdis - redz, jo mēs parasti taisam grafiku tā, lai visiem sanāk stundas un algas. Bet viņa tikai to izmanto savā labā. Nepiedodami!!!!!!