šodien atcerējos kādu atgadījumu ar manu ex.
Toreiz mēs uz 24 stundām apmaldījāmies Alpos. Devāmies pārgājienā un pēkšņi attapāmies vietā, no kuras šķiet nebija izejas un atpakaļ doties nebija laika, jo bija vēla pēcpusdiena. Nolēmām, ka labāk turpināt pa iesākto ceļu. Tas izrādījās nāvējoši bīstams un pāris stundās ne reizi vien mēs kritām izmisumā un tikai ticība, ka mēs to varam paveikt dzina mūs uz priekšu. Ticiet man - balansēt uz trīsdesmit centimetru platas, māliem klātas kalnu taciņas, zem kuras trīssimtsmetrus zemāk krāc nežēlīga upes straume nav diezko patīkama sajūta.
Un tad norietēja saule. Iekurinājām ugunskuru, ieritinājāmies manā armijas plašķī apēdām pēdējo siera gabalu, izdzērām rumu un gaidījām saullēktu. Tā bija viena no visgarākajām naktīm manā mūža. Viena nakts, ko nekad neaizmirsīšu, jo bija tā tu-saplūsti-ar-dabu sajūta. Mēs gandrīz nerunājām, gandrīz negulējām, tikai klausījāmies upes straumē un gaidījām, cerībā, ka rītdienas ceļš būs vienkāršāks par jau pieveikto...
Toreiz mēs uz 24 stundām apmaldījāmies Alpos. Devāmies pārgājienā un pēkšņi attapāmies vietā, no kuras šķiet nebija izejas un atpakaļ doties nebija laika, jo bija vēla pēcpusdiena. Nolēmām, ka labāk turpināt pa iesākto ceļu. Tas izrādījās nāvējoši bīstams un pāris stundās ne reizi vien mēs kritām izmisumā un tikai ticība, ka mēs to varam paveikt dzina mūs uz priekšu. Ticiet man - balansēt uz trīsdesmit centimetru platas, māliem klātas kalnu taciņas, zem kuras trīssimtsmetrus zemāk krāc nežēlīga upes straume nav diezko patīkama sajūta.
Un tad norietēja saule. Iekurinājām ugunskuru, ieritinājāmies manā armijas plašķī apēdām pēdējo siera gabalu, izdzērām rumu un gaidījām saullēktu. Tā bija viena no visgarākajām naktīm manā mūža. Viena nakts, ko nekad neaizmirsīšu, jo bija tā tu-saplūsti-ar-dabu sajūta. Mēs gandrīz nerunājām, gandrīz negulējām, tikai klausījāmies upes straumē un gaidījām, cerībā, ka rītdienas ceļš būs vienkāršāks par jau pieveikto...