nja, es šodien pamodos ar domu, ja plānoju pirmo bērnu ap gadiem 28, tad otrais man būs ap gadiem 34 un tas nozīmē, ka k kad būšu veca mamma, un to man galigi negribas. un ja es gribu divus bernus, ja man vispar kadreiz tadus sagribesies... baigaas dilemmas. it ka gribas bērnus, it kā nē. it kā negribas precēties, it kā jā. jebkurā gadījumā man liekas,ja apprecēšos, tad viss, atpakaļ ceļa vairs nav. visas rezerves izejas vienk tiek nogrieztas kā ar nazi. šobrīd vēl ir iespēja aizskriet uz visām debesspusēm, bet pēc tam jau vairs nekur, dziive beidzas

Bet jā. Tiešām

tā, kā man ir nepieciešama vēl šī sajūta,ka ir iespējams aizbēgt, man nemaz ne prātā nenāk vēlme precēties vispār ar kādu. galu galā es tomēr gribu atrast normālu darbu un pabeigt skolu un pastrādāt mazliet, nevis apprecēties, dzemdēt un sēdēt mājās ar sīci, man liekas es normālu depresiju paķertu, ja tā notiktu.protams dzīve ir arī pēc 30, bet nu nevienam mani jau tagad nevajag, kur nu vēl pēc 30 es likšos ar nekādu darba pieredzi. vispār norakstīta mājsaimniece.