cinies,meiten!

Starajus! Daže očeņ! :)

oi kā es šo lietu saprotu! Mana ikdiena. Katra 3. doma galvā - nošaut viņus! :D
Nepadodies, bet iemācies arī piekāpties. :)

Vot zini kā ir- visu laiku ir bijis tā- nu ok, direktrisa paliek direktrisa, man nav teikšanas, piekāpšos. Bet man ir palicis mazāk par trim mēnešiem, lai izdotos kaut ko mainīt, tāpēc esmu ar zobiem un nagiem. :)

Zinu šo nevaldāmo entuziasmu, kā nekā es pati esmu skolas prezidente un vēlēšanās ko mainīt un rosīties man ir labi pazīstama. Bet es skolā atdūros pret vēl kādu lietu, kas nu jau pēdējos 2 mēnešus ir licis man pierimt - tā ir pašu skolēnu nenormāli mazā atdeve. Lai ko darītu viņu labā, nekas nav labi, man liekas, viņi pat nenāktu uz Prāta Vētras koncertu, ja es tādu skolā noorganizētu, tikai tādēļ, ka tas būtu skolā...
Un, ja ir jāsāk cīnīties gan ar skolotājiem, gan ar pašiem skolēniem (kuru labā tu itkā centies), tad jau nolaižas rokas.
Muļķi, kas nespēj saskatīt iespējas.

Tieši tā! Kā man tas derdzās. Un pats trakākais, ka tie pasīvie visu laiku čīkst, ka nekas nenotiek, ka nav pasākumu un viss ir iesūnojis. Es arī esmu prezidente. ;)

IZskatās, ka tu mani pilnībā saproti! :)