mākonis kā budhas pēda debesīs, ko kutina skatienu smilgas pret zemi smieklus nesīs un tās būs lietavas ilgas es negribu taisnoties par maigumu, arī par spēku tajā, ko jūtu, sadzīvo mīlestība kopā ar grēku pēc nosapņotas sarunas ar Dievu nesu līdzi paklājiņus divus mazāko sev, otru - lieku tam, kurš vārdus izrunā kā dzīvus putnus pavasara ķiršu zaros, ar vienu plaukstas sitienu liek šaubām kā ziedlapām balot, uz mēles kā sezama sēklu izgaršo stāstu vienu, kurā ieraudzīt skaidri rītausmu, un garu, garu vasaras dienu |