Atvaļinājums man norauts līdz ar rītdienu. Vēl paspēšu padzīvot pēc sava kalendārā laika un nesteidzīgi iegriezties pie masiera, kas arī droši vien būs last vizīte, jo jūtami esot labāk un ..maciņš ar spiež. Anyway par spīti visam un visiem pieredzēju, manuprāt, savu līdz šim skaistāko saulrietu.
Sēdēt kā uz podesta, vērot to sev pie kājām ar vīna glāzi rokās...maģiski.
Sezona beigusies arī cilvēku vairs gandrīz nebija. Pāris ārzemju pensionāri, kas ceļo apkārt treileros, kas man vispār liekas amazing un burvīgi, jo tieši tā tam ir jābūt.
Viens pats vīrietis teltī, kas dungodams izklāja savas drēbes uz žāvēšanu. To izdarījis paņēma ģitāru un devās lejā pie jūras.
Trakā jaunība vēl metas pēdējā vasaras peldē, kad ūdens nebūt nav no siltākajiem vairs.

Miegs nevienā acī arī pēc vīna pudeles iztukšošanas, dodamies lūkoties mēnesnīcā. Virpuļoju zem zvaigznēm un sapņoju par peldi mēnesgaismā. Bucket list.

Tas nebija ne noslēgums, ne sākums. Tas bija šeit un tagad. Tas ir dzīves skaistais noslēpumainais turpinājums.