Paritināju atmiņu kamolīti par laiku, kad tur biju visai bieži un laikam jau labi vien ir, ka tās ir vairs tikai atmiņas.
Šoreiz palūkojos uz pilsētu citādi - bez viņa blakus, lai gan visu laiku vēroju pūli - varbūt ieraudzīšu?
Pēc pārrunām ar sevi, spīta atmešanas tomēr aizsūtīju ziņu, ka esmu pilsētā.
Tikāmies priecīgi un mīļi.
Un izvedu viņu - igauni, rudeni parādīt. Pa darbiem neesot pamanījis.
Daudz noticis pa šo laiku, kad uzradušās rūpju un skumju rievas pierē un sirmu matu šķipsnas.
Reti smaidi, skumjas sarunas un tās pašas kādreiz tik mīļās, siltās rokas...
Tomēr Tartu ir skaists rudens.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}