![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vakar vedu A. kaltētus priežu pumpurus, citronu, ingveru un piparmētras. centrā nav ūdens, un, ja ir, tad tikai auksts, bet aizvakar bija mana pirmā jiu-jitzu nodarbība un man ļoti vajadzēja nomazgāt sviedrus (iegansti satikt mīļoto:)))
Kopš esmu pieņēmusi to, ka zinu dienu, kad nomiršu (aptuvenu laiku, kad viņš dosies prom), mani atkal ir pārņēmis miers un spēja izbaudīt tagadni bez lielām dusmām vai sāpēm. Tajā ir kaut kas absurds, protams. Speed-running 5 stages of grief while still in a relationship = new way to deal with traumatized brain OCD?? lol
jiutitzu bija NENORMĀLI forši un kruta staprcitu, kad man ienāks nauda es samaksāšu tos 60 eiro par mēneša abonementu un sākšu iet regulāri 2x nedēļā. Tas ir basically rubaks. Vakarā stundu staipījāmies un meditējām, kad man galvā kā mantra sāka skanēt "jāiet laukā pīpēt cigareti jāiet laukā pīpēt cigareti" -- tieši tajā brīdī arī A bija atvēris savas meditējošās acis. "I am planning on rolling a cigarette and smoking it outside. You don't have to join". "No, I love stuff like this. Also, this is about the time when V. usually drives by for a smoke". Kad paskatījāmies telefonā, atklājām, ka V. tieši pirms brīža ir atsūtījis ziņu, ka ir piebraucis Gulbju ielā uz smēķi. Business as usual.
V. mašīnā klausījās kaut ko, kas man atgādināja spaisa tripu 2012 gadā. Mēs nolēmām doties apgaitā ap šoseju, mežu, Bišumuižu. Tunelī mēs atklājām rezonansi specifiskās vietās, kur, piesitot ar kāju pie zemes, ņirboņa noskan cauri visiem griestiem, brīžam arī atbalss -- bet ne visos punktos. Tur mēs pavadījām kādu labu laiku, tad gājām tumsā cauri mežam. Laukā, kur vienā no pirmajiem randiņiem mani aizveda A., atcerējos, ka toreiz uz brīdi domāju, ka šis ir slazds un mani tūlīt nogalinās, jo tas spots ir tāds aizdomīgs, ar kaudzi gumijas riepu un saplaisājušu asfaltu. Tad mēs pīpējām cigaretes un runājām par DNA un iesprostotību laikā un telpā, kā arī par to, vai ir bezgalīgs iespējamību daudzums un vai tam ir nozīme, ja uzmanība un pieredze var pastāvēt pavērsta tikai pret vienu punktu.
Ļoti jauki. Laba pastaiga. No rīta nosnoozoju visus modinātajus bet par brīnumu pamodos gana laicīgi, lai aši uzvilktu savu zelta kleitu no humpalām un ar taksi aizbrauktu uz darbu, kur jau trīs minūtes vēlāk ievēlās tūristu bars, vēloties iegādāties ģipša atlējumus un organiskas, skaisti iepakotas ziepes.
Kopš esmu pieņēmusi to, ka zinu dienu, kad nomiršu (aptuvenu laiku, kad viņš dosies prom), mani atkal ir pārņēmis miers un spēja izbaudīt tagadni bez lielām dusmām vai sāpēm. Tajā ir kaut kas absurds, protams. Speed-running 5 stages of grief while still in a relationship = new way to deal with traumatized brain OCD?? lol
jiutitzu bija NENORMĀLI forši un kruta staprcitu, kad man ienāks nauda es samaksāšu tos 60 eiro par mēneša abonementu un sākšu iet regulāri 2x nedēļā. Tas ir basically rubaks. Vakarā stundu staipījāmies un meditējām, kad man galvā kā mantra sāka skanēt "jāiet laukā pīpēt cigareti jāiet laukā pīpēt cigareti" -- tieši tajā brīdī arī A bija atvēris savas meditējošās acis. "I am planning on rolling a cigarette and smoking it outside. You don't have to join". "No, I love stuff like this. Also, this is about the time when V. usually drives by for a smoke". Kad paskatījāmies telefonā, atklājām, ka V. tieši pirms brīža ir atsūtījis ziņu, ka ir piebraucis Gulbju ielā uz smēķi. Business as usual.
V. mašīnā klausījās kaut ko, kas man atgādināja spaisa tripu 2012 gadā. Mēs nolēmām doties apgaitā ap šoseju, mežu, Bišumuižu. Tunelī mēs atklājām rezonansi specifiskās vietās, kur, piesitot ar kāju pie zemes, ņirboņa noskan cauri visiem griestiem, brīžam arī atbalss -- bet ne visos punktos. Tur mēs pavadījām kādu labu laiku, tad gājām tumsā cauri mežam. Laukā, kur vienā no pirmajiem randiņiem mani aizveda A., atcerējos, ka toreiz uz brīdi domāju, ka šis ir slazds un mani tūlīt nogalinās, jo tas spots ir tāds aizdomīgs, ar kaudzi gumijas riepu un saplaisājušu asfaltu. Tad mēs pīpējām cigaretes un runājām par DNA un iesprostotību laikā un telpā, kā arī par to, vai ir bezgalīgs iespējamību daudzums un vai tam ir nozīme, ja uzmanība un pieredze var pastāvēt pavērsta tikai pret vienu punktu.
Ļoti jauki. Laba pastaiga. No rīta nosnoozoju visus modinātajus bet par brīnumu pamodos gana laicīgi, lai aši uzvilktu savu zelta kleitu no humpalām un ar taksi aizbrauktu uz darbu, kur jau trīs minūtes vēlāk ievēlās tūristu bars, vēloties iegādāties ģipša atlējumus un organiskas, skaisti iepakotas ziepes.