Tu ienāci caur caur vārtiem šiem ar rudenīgās saules izspūrušiem matiem. Caur ugunskuru dūmiem, kur nokaltušu sapņu driskas gaist, Tu ienāci ar atvasaras silto smaidu. Un pamira gaiss, kā sirds satraukuma gaidās, lai iedunētos ar spēku jaunu promejošo gārņu klaigās.
Bāc, kā tīk šis rudenīgais laiks, kad noticēt vēl drīkst tam, kas pat solīts iepriekš nav |
khe, khe, nu Tik augstos kalnos es nebiju, tik vienaa kilometriigaa uzraapos (Glaazgovaa un Skotijaa vispaabaa jau tikai 3 dienas biju un pie tam veel ieskaitot konci), un pat apaudzis neesmu, bet nu aakjis iraid luupaa, braukshu veel ... :-)