25 June 2008 @ 08:36 pm
 
Un man likās ka tie dadži pie manas sirds bij tikai pielipuši. Šķita, ka jau lēnām krīt nost. Bet izrādās tie ir tik asi un stingri iedūrušies,ka visas sirdssapes strāvo pa visu manu ķermeni. viss krūškurvis smeldz. Un ja šīs sāpes savienoju kopā ar domām. Es noreibstu no smaguma. Bet, saka, ka liktenis uzliek tikai tik smagus uzdevumus, cik mēs spējam izturēt. Es ceru, ka liktenis ir taisnīgs pret mani, un es ceru, ka tas viss, kas pēdējā gada laikā ar mani ir noticies atmaksāsies. Es no tā nogurstu. No ļaunām acīm, no ļaunām domām, no cilvēkiem, par kuriem neesmu neko sliktu teikusi. Viņi ļauni atspēlējas. Dēļ kā? Dēļ tā ka paši neprot dzīvot. Japaruj citu dzīves vēl līdz. Intelektuālu padibenes.
Tags:
 
 
Lapas čaukstina: Incubus-wish you were here