bijām atturīgi salijuši, kad ieslēdzās laiks. es biju uz brīdi ieslēdzies metro vagonā, lai nogaidītu, kad beigs līt. kad beidza līt, es teicu, tādas saknes es ilgāk nevaru nest, nesiet mani tālāk, es teicu. mani nesa kādus kilometrus piecsimts, līdz iztvaikoja visa gāze un atmosfērā parādījās smaids no mākoņiem, saules un garaiņiem. tas būs uz labu un nesiet tagad mani tālāk es teicu, bet mani vairs nenesa, jo sāka līt lietus un manas kurpes bija pilnas ūdens. kāds dīvains ūdens manās kurpēs, tas tur vienmēr būs, kad es apjukšu un nejaudāšu pārtulkot tā slēpto būtību, tādēļ jo itin aši sadabūju šķēres un graizīju nost līmlentes, kas man traucēja iegult iekšā ruslā, un ar to beidzās stāsts, kuram nemaz nebija lemts sākties, jo tas ir bulvāris. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
