| |
[23. Nov 2008|21:38] |
Pēkšņi visiem uznākusi baigā nostaļģija. Kā tādiem suņiem. Man gan nav nostaļģijas, jo es visu laiku tādā dzīvoju un sniega vētra manu iekšējo noskaņojumu nemaina.
Ārā laiks pēc slima suņa. Vētra. Kupenas. Tumsa. Vējš. Satiku dažus labus neprāšus, kas gribēja doties uz līci. Nosmīkņāju un atteicos no braukšanas līdz. Par to dabūju vēl vairāk sniega nekā jau biju apputināts. Kad ienācu mājās, izskatījos pēc staigājošas egles.
Tikko kāds iemeta sniega piku logā. Pagalma pusaudži, kas ziema vai vasara, pavasaris vai rudens, sēž ārā, laikam atriebjas par to, ka neiedevu viņiem cigareti. Man vienalga cik viņiem gadu, bet nebiju devīgā noskaņojumā. |
|
|
